Darbs:

nelielas. Ezera krasta līnija ļoti izrobota, starp paugurainām pussalām atrodas gari un šauri līči.
No aizsargājamajām augu sugām Drīdža ezerā sastop Dortmana lobēliju (Lobelia dortmanna), mieturu hidrillu (Hydrilla verticillata), vienzieda krasteni (Litorella uniflora).
Dabas parkā atrodas arī Ota ezers, kura platība ir 1,3 km² un citi mazāki ezeriņi kā arī lielāki un mazāki zāļu un pārejas purvi ieplakās.
Embūtes dabas parks
Embūtes dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Embūtes pauguraines kompleksais dabas liegums 232 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Liepājas rajona Embūtes pagastā. Tā ir teritorija ar savdabīgu šļūdoņa erozijas izcelsmes pauguraines ainavu un platlapju mežu nogabaliem.
No aizsargājamajām augu sugām te atrasta mieturu mugurene (Polygonatum verticillatum), Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica), vīru dzegužpuķe (Orchis mascula) u. c.
Embūtes apkārtnē daudz ar vēsturi, teikām un nostāstiem saistītu vietu.
Engures ezera dabas parks
Engures ezera dabas parks sākotnēji dibināts kā Engures ezera ornitoloģiskais liegums 1957. gadā 3268 ha platībā. 1977. gadā ap ezeru izveidoja buferzonu, kas austrumu krastā ietvēra mežu starp ezeru un jūru, bet rietumos vairāk nekā 2 km platu joslu. Pašreizējo Engures ezera dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1998. gada 24. februārī pieņemtie Noteikumi par Engures ezera dabas parku. Tā platība 18000 ha. Parks atrodas Talsu rajona Ķūļciema un Mērsraga pagastā un Tukuma rajona Engures un Zentenes pagastā.
Engures ezers ir viena no Ramsāres konvencijas vietām Latvijā. Tas ietverts arī Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.
Engures ezera dabas parkā noteiktas 3 funkcionālās zonas:
1. dabas rezervāta zona,
2. dabas lieguma zona un
3. neitrālā zona.
Dabas rezervāta zona izveidota, lai nodrošinātu ūdensputnu un Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīto plēsīgo putnu netraucētu ligzdošanu un barosšanos.
Dabas lieguma zona ir izveidota, lai nodrošinātu aizsargājamo augu un putnu sugu dzīvotņu aizsardzību, kā arī Engures ezera piekrastei raksturīgu ainavu un biotopu saglabāšanu.
Neitrālā zona ir izveidota, lai saglabātu Engures ezera piekrastes zvejniekciemu raksturīgo ainavu un nodrošinātu to ilgtspējīgu attīstību, izmantojot vietējos dabas resursus. Neitrālās zonas izmantošanu regulē pagastu ģenerālplāni un apbūves noteikumi.
Lai koordinētu Engures ezera dabas parka aizsardzību, apsaimniekošanu un ilgtspējīgu izmantošanu, izveidota Engures ezera dabas parka padome.
Engures ezers ir lielākais piekrastes ezers Latvijā; tā platība ir 4046 ha, bet kopā ar salām 4131 ha, tā vidējais dziļums 0,4 m, bet lielākais dziļums 2,1 m. Ezers ir stipri aizaudzis; virsūdens veģetācija aizņem 65 % platības. Austrumu krastā starp ezeru un Rīgas jūras līci atrodas mežs, rietumu krasts ir zems un purvains ar plašiem niedrājiem.
Meži aizņem 36,5 % no parka teritorijas, galvenokārt tie ir skuju koku meži – 22,2 %, lapkoku meži – 7,6 %, jaukti meži – 6,7 %, krūmāji – 8,9 %.
Engures ezera dabas parks pēc augu un putnu daudzveidības ir viens no bagātākajiem Latvijā. Tajā konstatētas vairāk nekā 800 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te atrasta mušu ofrīda (Ophrys insectifera), vienkāršā ķekarpaparde (Botrychium simplex), palu staipeknītis (Lycopodiella inundata), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), rūsganā melncere (Schoenus ferrugineus), parastā kreimule (Pinguicula vulgaris) u. c.. Ezerā no aizsargājamajām augu sugām atrasta jūras najāda (Najas marina).
Engures ezera dabas parkā konsatētas 186 ligzdojošo putnu sugas. Tas ir izcila ligzdošanas vieta pelēkvaigu dūkurim (Podiceps grisigena), lielajam dumpim (Botaurus stellaris), brūnkaklim (Aythya ferina), mazajam ķīrim (Larus minutus), melnajam zīriņam (Chlidonias niger), ceru (Acrocephalus schoenobaenus) un ezeru (Acrocephalus scirpaceus) ķauķim. Atzīnēta arī vidējā ērgļa (Aquila clanga) ligzdošana. Vienlaicīgi ezerā var koncentrēties vairāk nekā 20000 putnu. Rudeņos tā ir nozīmīga dzērvju un zosu nakšņošanas vieta.
Cilvēka darbība ezerā saistīta ar zveju un makšķerēšanu, apkārtnē ar medībām, mežsaimniecību, tūrismu un atpūtu. 20. gadsimtā bija vērojama ezera aizaugšana, ko sekmēja apkārtējo lauksaimniecības zemju notekūdeņi. Sakarā ar to, ka pļavas negana un nepļauj, notiek to intensīva aizaugšana. Pastiprinās plēsēju, it sevišķi Amerikas ūdeles negatīvā ietekme uz ūdens putniem.
Engures ezera dabas parka teritorijai izstrādāts dabas aizsardzības plāns, to aptver arī integrētais piekrastes zonas apsamniekošanas plāns Engures-Ķemeru teritorijai.
Gaiziņkalna dabas parks
Gaiziņkalna dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 1500 ha platībā. No 1957. gada aizsargāta Gaiziņkalna virsotne, no 1977. gada viss kalns 53 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas Madonas rajona Vestienas, Āronas un Bērzaunes pagastā. Tā ir teritorija, kas aptver Vidzemes augstieni ap Gaiziņkalnu, Talejas un Viešūra (Kaķīša, Tulderu, Vesenberga, Vēžu) ezeru, kā arī vairākus nelielus, sīkus ezeriņus. Te atrodas augstākā vieta Latvijā – Gaiziņkalns – 311,6 m. Gaiziņkalns un apkārtējie pauguri ir ar stāvām nogāzēm, kas noaugušas ar mežu. Teritorijas mežainums 70 %. Tie galvenokārt ir eglāji vai nelielas ozolu vai bērzu birzis. Teritorijā un tās tuvumā atrodas puse no 25 Latvijas augstākajām virsotnēm, kas pārsniedz 270 m vjl. vai arī ir augstākas. Gaiziņkalna dabas parks ietilpst Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū.
Talejas ezera platība 79,7 ha, vidējais dziļums 6,5 m, lielākais dziļums 15,6 m. Vietām ezerā izveidojies līdz 4 m biezs sapropeļa slānis. Talejas ezers atrodas 235,7 m vjl. un ir viens no augstākajiem ezeriem Latvijā. Ezerā ietek divi strauti, bet iztek Taleja. Ezera krasti dienvidu un rietumu pusē apauguši ar mežu, bet ziemeļpusē atrodas lauksaimniecības zemes un mājas.
Viešūra platība ir 176 ha, bet kopā ar salām 176,4 ha. Tā vidējais dziļums 5,2 m, lielākais dziļums 21 m, lai gan ir uzrādīti arī dati 25 un pat 43 m. Ezera krastus izrobo līči un pussalas. Ezerā ir divas salas: Cepurīte un Kaķa sala. Ietek Kuršupīte un Jaunupīte, bet iztek Viešupe.
Populāra ziemas sporta veidu un atpūtas vieta.
Istras pauguraines dabas parks
Istras pauguraines dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Istras pauguraines kompleksais dabas liegums 340 ha platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Ludzas rajona Istras pagastā starp Šķaunes un Maroksnas ezeru. Tā ir teritorija ar morēnu pauguru reljefu, kuru klāj meži un krūmāji. No mežiem galvenokārt sastop egļu un sausus priežu mežus. Te vēl saglabājusies šnoru lauku sistēma un dažas viensētas. Tas ir unikāls vēsturiski ģeogrāfisks komplekss.
Medumu ezeraines dabas parks
Medumu ezeraines dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā kompleksais dabas liegums 1375 ha platībā. Pašreizējo Medumu ezeraines dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Dabas parks atrodas Daugavpils rajona Medumu pagastā un ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.
Tam raksturīgs pauguru, vaļņu un grēdu reljefs. Teritorijas lielāko daļu aizņem lauksaimniecības zemes starp kurām atrodas nelielas egļu audzes kā arī jauktu mežu un gāršas nogabali. Ieplakās un ezeru palienēs izveidojušies nelieli zāļu purvi un melnalkšņu audzes. Dabas parks bagāts ar ezeriem – te ir Lielais un Mazais Ilgas ezers, Medumu ezers, Grāveļu ezers u. c.. Augstākie pauguri ir Medumu kalns, Samaņku kalns, Šķirsteņu kalns, Ziediņu kalns.
No aizsargājamajiem augiem te sastop vizuļu grīsli (Carex brizoides), vidējo raganzālīti (Circaea intermedia), kalnu dedestiņu (Lathyrus linifolius, sin. L. montanus), ārstniecības cietsēkli (Lithospermum officinale) u. c..
Parka reljefs ar meža nogabaliem un laukiem veido savdabīgu ainavu.
Piejūras dabas parks
Piejūras dabas parks sākotnēji dibināts 1962. gadā 1629 ha platībā. Pašreizējo Piejūras dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Sākotnēji dabas parks aptvēra teritoriju Rīgas jūras līča piekrastē starp jūru un Rīgas-Skultes elektrificēto dzelzceļa līniju 12,7 km garā posmā no Carnikavas līdz Vecāķiem. Tagadējā Piejūras dabas parka teritorija ir paplašināta tajā ietverot gan teritoriju uz ziemeļiem no Carnikavas līdz Inčupes grīvai, gan arī uz dienvidiem – Vecāķu piekrasti, Mangaļsalas ziemeļdaļu, Mīlestibas un Daugavgrīvas salu. Līdz ar to parka teritorijā ietverti arī Daugavgrīvas un Vakarbuļļu dabas liegumi. Administratīvi Piejūras dabas parks atrodas Saulkrastu lauku teritorijā, Carnikavas pagastā un Rīgas pilsētas teritorijā.
Ģeoloģiski tā ir teritorija, kas aptver no jūras izskaloto smilšu akumulācijas zonu, kurā turpinās savdabīga kāpu veidošanās. No smilšu akumulācijas formām te sastopamas dažāda vecuma un novietojuma kāpu grēdas un grupas. No šādiem veidojumiem savdabīgākie ir Litorīnas vaļņveida kāpas un krasta vaļņi, piemēram, Garciema paraboliskā kāpa, Rožu kāpa, Langas Īsā un Garā kāpa. Parka teritorijā atrodas arī Gaujas lejtece, Vecgauja pie Carnikavas, Vecdaugava pie Vecāķiem.
Parka teritorija pa lielākai daļai klāta ar priežu mežu, daļēji arī ar mežu, kas veidojies apstādot kāpas. Šie meži ietilpst Rīgas zaļajā zonā. Parka mežā sastopami ļoti veci, patdivsimtgadīgi un arī īpatnēji koki. Galvenie meža augšanas apstākļu tipi ir sils, mētrājs, dumbrājs, damaksnis.
Jūras piekrastē aug tādi halofīti kā honkenija (Honckenya peploides) un jūrmalas šķēpene (Cakile maritima), bet kāpās smiltāju augi kā smiltāja kāpsmildzene (Ammophila arenaria) un smiltāja kāpukviesis (Leymus arenarius). No retām augu sugām sastopama ziemeļu linneja (Linnaea borealis) un dažas aizsargājamas orhideju dzimtas sugas. Kāpu smiltājos te atrod aizsargājamos Hadriāna zemestaukus (Phallus hadriani). 1925. gadā Garciema kāpu smiltājos atrasta un aprakstīta zinātnei jauna sēņu suga