Darbs:

kabinetā.

1999. gada februārī tika pieņemti MK noteikumi: “Sadzīves atkritumu klasificēšanas noteikumi”. 1999. gada jūnijā tika pieņemti divi MK noteikumi “Par fizisko un juridisko personu reģistrāciju, kuras nodarbojas ar sadzīves atkritumu savākšanu, uzglabāšanu, apstrādi, pārkraušanu un pārvadāšanu” un “Noteikumi par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas veidiem un par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas atļauju izsniegšanas kārtību”.

Pārskata gadā tika sagatavoti un 2000. gada 11. janvārī pieņemti grozījumi MK noteikumos ” Par bīstamo atkritumu klasifikāciju un bīstamības kritērijiem”, bet 2000. gada 8. februārī tika pieņemti jauni “Sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanas, apsaimniekošanas un slēgšanas noteikumi”.

Latvijā šobrīd nepastāv vienota sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēma, kuras pakalpojumi būtu pieejami katram atkritumu ražotājam. Šādus pakalpojumus saņem aptuveni 80% pilsētu iedzīvotāju un tikai ap 20% lauku iedzīvotāju.

Atkritumu saimniecības galvenās problēmas ir izgāztuvju lielais skaits, to ietekme vidē, kā arī jaunu apglabāšanas vietu izvēle un izveidošana. Pašreizējais uzdevums ir samazināt atkritumu nelabvēlīgo ietekmi vidē, izveidojot jaunu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, kas nodrošinās atkritumu savākšanu un apglabāšanu atbilstoši sanitārajām un vides aizsardzības prasībām
Sadzīves atkritumu ražošana un prognoze 1993. - 2015. gadā
Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 1998. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija

Pētījumi parāda, ka apdzīvotās vietās ar lielāku iedzīvotāju skaitu saražo vairāk atkritumu uz vienu iedzīvotāju nekā vietās ar mazāk iedzīvotājiem.

Sadzīves atkritumu ražošanas apjomi atkarībā no apdzīvotās vietas lieluma
Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 1998. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija

Sadzīves atkritumu sastāvs
Precīza informācija par atkritumu sastāvu nav pieejama. Tomēr daži rādītāji liecina, ka lielākajās pilsētās organisko atkritumu īpatsvars ir vairāk nekā 50%, bet mazpilsētās un pagastos - mazāk nekā 10% no kopējā atkritumu daudzuma.

Sadzīves atkritumu apglabāšana
Atkritumu daudzuma uzskaite notiek tikai lielāko pilsētu izgāztuvēs. Pašlaik Latvijā tiek apglabāti vidēji 2,4 milj. m3 jeb ~476 tūkst. t sadzīves atkritumu gadā.

Sadzīves atkritumu izgāztuves
Latvijā darbojas 558 izgāztuves, un pastāv vismaz 160 izgāztuves, kuras vairs netiek izmantotas. Visu izgāztuvju kopējā platība ir 853,5 ha. 77% izgāztuvju ir mazākas par 2 ha, 75% izgāztuvju saņem mazāk nekā tūkstoti m3 atkritumu gadā. Turpretī izgāztuves, kurās apglabā atkritumus no lielajām pilsētām, var sasniegt 16 ha (Ventspils pilsētas izgāztuve) vai pat 35 ha (Rīgas pilsētas izgāztuve "Getliņi").

Sadzīves atkritumu izgāztuvju skaits Latvijā pēc platības


Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 1998.

Sadzīves atkritumu izraisītās problēmas vidē
No 28 lielākajām izgāztuvēm tikai 14 izgāztuvēs ir novērtēta to ietekme vidē. Lielas pazemes un virszemes ūdeņu piesārņojuma, augsnes un ainavas degradācijas problēmas rada atkritumu izbēršana neatļautās vietās: mežos, pļavās, upju palienēs un ūdenstilpēs, karjeros, vietās ar augstu gruntsūdeņu līmeni.
Atkritumu šķirošana
Atkritumu šķirošana galvenokārt notiek izgāztuvēs. Pirms savākšanas daļēja šķirošana tiek veikta Rīgā, Ventspilī un Jelgavā. Mazāk nekā 5% atkritumu tiek pārstrādāti.

Ventspilī 1997. gadā uzsāka dalītu papīra un stikla savākšanu. Tika savāktas 11 t papīra un 16,3 t stikla. Ņemot vērā lielos transportēšanas attālumus un nepieciešamību veikt atkārtotu atkritumu šķirošanu, 1999. gadā šie pasākumi ir pārtraukti.

Dabas resursu nodoklis par atkritumu apglabāšanu
Likums "Par dabas resursu nodokli" nosaka, ka par 1 m3 atkritumu apglabāšanu izgāztuvē ir jāmaksā nodoklis 0,25 Ls apmērā. Pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas izgāztuve, paliek 60% no iekasētās summas.
Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešana
Latvijas Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā ir noteiktas šādas prioritātes:
 atkritumu ražošanas novēršana to rašanās vietā;

 atkritumu apjoma un bīstamības samazināšana;

 atkritumu atkārtota pārstrāde un izmantošana;

 atkārtotai pārstrādei un izmantošanai nederīgo atkritumu izmantošana enerģijas ieguvei;

 droša atkritumu apglabāšana, neradot draudus videi, cilvēka veselībai un dzīvībai.


1999. gadā darbību sāka Nacionālās programmas "500-" ieviešanas vienība ("500-" nozīmē vides aizsardzības prasībām neatbilstošo Latvijas izgāztuvju skaita samazināšanu). Stratēģijas īstenošanas periodā paredzēts izveidot sanitārajām un vides aizsardzības prasībām atbilstošus 10-12 sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonus.

Likumdošana
 LR likums "Par sadzīves atkritumiem" (1998.), kurš paredz vairākus MK noteikumus atkritumu apsaimniekošanas jomā


 LR likums "Par dabas resursu nodokli" (1995.)

 MK noteikumi "Par likuma "Par dabas resursu nodokli" normu piemērošanas kārtību" (1996.)


 Turpinās darbs pie likumdošanas sakārtošanas un ES direktīvas "Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu" ieviešanas, veicinot izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un pārstrādi videi nekaitīgākā veidā.

Bīstamie
atkritumi

Bīstamie atkritumi pašlaik ir lielākais no vides riskiem Latvijā. Lielais apjoms rada slodzi vidē un piesārņo to ar bīstamām vielām.

Pašlaik Latvijā norit bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveide, kas nodrošinās ekoloģiski drošu bīstamo atkritumu uzglabāšanu un pārstrādi.
Bīstamo atkritumu ražošana
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, samazinoties rūpnieciskās ražošanas apjomiem, ir samazinājušies arī bīstamo atkritumu ražošanas apjomi. 1998. gadā saražoto atkritumu daudzums sasniedza tikai 43% no 1990. gada apjoma.

Lielāko bīstamo atkritumu daudzumu - 49% - sastāda metālapstrādes procesos radušies atkritumi. Liels īpatsvars ir arī atkritumu pārstrādes un notekūdeņu attīrīšanas procesos radītajiem atkritumiem - 40% no kopējā bīstamo atkritumu daudzuma.

Uzskaites problēmu dēļ patiesais bīstamo atkritumu daudzums varētu būt mazāks, it īpaši tas attiecināms uz notekūdeņu attīrīšanas dūņām un kokapstrādes atkritumiem.

Bīstamo atkritumu ražošana Latvijā 1990. - 1998. gadā
Avots: Latvijas Vides datu centrs, 1999.

Bīstamo atkritumu pārstrāde
Iespējas bīstamo atkritumu pārstrādē ir ierobežotas. Tirgus veicinātas darbības notiek naftas produktu atkritumu savākšanā un likvidēšanā, automašīnu akumulatoru savākšanā un pārstrādē, dienasgaismas lampu pārstrādē. Vairāki uzņēmumi nodarbojas ar īpašu atkritumu veidu (piemēram, medicīnisko vai rūpniecisko atkritumu) savākšanu un sadedzināšanu.

Par videi kaitīgo preču un produktu atlikumu pārstrādi 1998. gadā 12 uzņēmumiem ir izmaksātas Latvijas Vides aizsardzības fonda subsīdijas 1,3 milj. Ls.


Videi kaitīgu preču un produktu atlikumu pārstrāde 1998. gadā
Atkritumu veids
Pārstrādes apjoms
Stikla lauskas 18766,6*
Izmantotas minerāleļļas 3091,2*
Plastmasas iepakojums 587,4*
Nolietotas riepas 18,7*
Metāla iepakojums 10,4*
Metilēnbromīds 7,7*
Luminiscentās spuldzes 611991**
Svina akumulatori 283739**

* tonnas
** gabali

Avots: Latvijas Vides aizsardzības fonds, 1999.

Bezsaimnieka lauksaimniecības ķimikāliju savākšana
Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanas pirmajā posmā ir savāktas gandrīz 2000 t bezsaimnieku lauksaimniecības ķimikālijas un izvietotas trīs pagaidu novietnēs Dobeles rajona Auru pagastā (Gardenes bīstamo atkritumu novietne), Alūksnes rajona Strautiņos (bijušais Krievijas armijas raķešu angārs) un Rēzeknes rajona Kņavas purvā (speciāli celta ēka). Atlikušo ķimikāliju savākšanu ir plānots pabeigt 1999. gadā. Otrajā posmā jāuzstāda bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārta un jāizveido bīstamo atkritumu galējās apglabāšanas poligons.

Likumdošana un starptautiskās saistības
 LR likums "Par dabas resursu nodokli" (1995.)
 MK noteikumi "Par likuma "Par dabas resursu nodokli" normu piemērošanas kārtību" (1996.)
 LR likums "Par bīstamajiem atkritumiem" (1993., ar labojumiem 1996.)
 MK noteikumi "Kārtība, kādā noformējami dokumenti darbībām ar bīstamajiem atkritumiem" (1996.)
 MK "Noteikumi par bīstamo atkritumu klasifikāciju un bīstamības kritērijiem" (1997.)
 Bāzeles 1989. gada starptautiskā konvencija "Par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi" (1992.)

Likumprojekts

Iepakojuma likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) atkārtoti izmantojamais iepakojums - iepakojums, ko var izmantot atkārtoti savam sākotnējam uzdevumam.

2) iepakojums - no jebkura veida materiāliem izgatavots produkts , ko lieto, lai saturētu , aizsargātu, transportētu, tirgotu vai piegādātu jebkuras preces vai produktus vai arī iepazīstinātu ar tiem - gan izejvielām, gan gatavām precēm - visā produkta aprites ciklā no ražotāja līdz iepakotājam un patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms tās patēriņa, tā laikā vai pēc tā.

3) iepakotājs - preču ražotājs, pakalpojumu sniedzējs un tirgotājs, kurš iepako preci.

4) izlietotais iepakojums – iepakojums vai iepakojuma materiāls, kas nav izmantojams savam sākotnējam uzdevumam un ir klasificējams kā atkritumi.

5) izlietotā iepakojuma apsaimniekošana – izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, transportēšana, uzglabāšana, atkārtota izmantošana, reģenerācija, tajā skaitā, pārstrāde un enerģijas iegūšana, apglabāšana un šo darbību organizēšana plānošana un organizēšana.

6) izlietotā iepakojuma pārstrāde - process, kura rezultātā no izlietotā iepakojuma vai tā materiāliem iegūst to pašu materiālu vai citus materiālus, izņemot enerģiju, kuru iegūst izlietotā iepakojuma vai tā materiālu sadedzināšanas procesā.

7) reģenerācija - process, kura rezultātā no izlietotā iepakojuma vai tā materiāliem iegūst otrreizējās izejvielas vai