Aktīvā tūrisma kultūras fenomena raksturojums un tā izpausmes Latvijā un Norvēģijā.

824 0

SATURS

IEVADS .............................. 3

1. KAS IR AKTĪVAIS TŪRISMS NORVĒĢIJĀ UN LATVIJĀ? DEFINĪCIJAS PROBLEMĀTIKA.............................. 5

1.1 Aktīvā tūrisma filosofija.............................. 7

2. AKTĪVĀ TŪRISMA VĒSTURE NORVĒĢIJĀ UN LATVIJĀ. AKTĪVAIS TŪRISMS KĀ DAĻA KŪLTŪRAS .............................. 9

2.1. Aktīvā tūrisma vēsture Norvēģijā..............................9

2.2 Aktīvais tūrisms kā daļa norvēģu kultūras..........................13

2.3. Aktīvā tūrisma vēsture Latvijā..............................14

2.4. Dabas nozīme latviešu kūltūrā..............................17

3. AKTĪVĀ TŪRISMA IESPĒJAS UN IZPAUSMES LATVIJĀ UN NORVĒĢIJĀ ...19

3.1. Iespējas Norvēģijā..............................19

3.2. Iespējas Latvijā ..............................19

3.3. Aktīvā tūrisma pedagoģija, gidu, instruktoru apmācīšana. Aktīvais tūrisms kā pasniegšanas metode..............................21

3.4.Aktīvā tūrisma likumdošana Latvijā un Norvēģijā.....................23

3.4.1. Likumdošana Norvēģijā..............................23

3.4.2.Likumdošana Latvijā..............................24

3.5. Aktīvā tūrisma ietekme uz sabiedrību............................25

NOBEIGUMS..............................27

KOPSAVILKUMS..............................28

ABSTRACT..............................29

ANNOTERING ..............................30

IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS ..................31

PIELIKUMI ..............................34IEVADS

Mūsdienās tūrisms ir vi iena no attīstītākajām nozarēm pasaules ekonomikas telpā. Arī Latvijā tūrisms ir viens no attīstītākajiem ekonomikas sektoriem. Tūrismam ir vairāki veidi, piemēram, dziednieciskais tūrisms, lauku tūrisms, darījumu tūrisms, kā arī aktīvais tūrisms. Latvijas jaunā tūrisma tēla pamatideja ir “Nesteidzīga atpūta Latvijā”. Kā viens no priekšnosacījumiem šīs pamatidejas realizēšanai ir ekotūrisma tirgus attīstīšana Latvijā. Pēc manām domām, ekotūrisma neatņemama daļa ir aktīvais tūrisms.

Tēmas izvēle balstās augošajā aktīvā tūrisma pieprasījumā. Viens no tēmas izvēles iemesliem ir tas, ka pati brīvajā laikā nodarbojos ar aktīvo tūrismu. Esmu pavadījusi vienu mācību gadu Voldas augstkolā (Høgskulen i Volda), kurā studēju aktīvā tūrisma pamatus.

Kursa darba mērķis ir raksturot aktīvo tūrismu kā kultūras fenomenu, izpētīt aktīvā tūrisma attīstību Latvijā un Norvēģijā. Gūt ieskatu aktīvās atpūtas tirgū un aktīvā tūrisma piedāvājumā Latvijā un Norvēgijā.

Lai sasniegtu darba mērķus, tika izvirzīti šādi uzdevumi:

1. izpētīt, kas ir aktīvais tūrisms un ko tas sevī ietver;

2. izpētīt tā vēsturi un tendences Latvijā un Norvēģijā;

3. gūt ieskatu aktīvā tūrisma piedāvājumā Latvijā un Norvēģijā.

Darbā izmantoti šādi avoti – specializētā literatūra, piemēram, Aināra Brenča „Aktīvais tūrisms”, interneta resursi, piemēram, Tūrisma attīstības valsts aģentūras vietne, lekcijās gūtās zināšanas, lekcijās veiktie pieraksti, kā arī personīgā pieredze jomā.

Pirmajā nodaļā (Kas ir aktīvais tūrisms Norvēģijā un Latvijā? Definīcijas problemātika.) ir izskaidrota definīcijas problemātika kā arī sniegts ieskats aktīvā tūrisma jēdziena iespējamajās interpretācijās. Aktīvais tūrisms tiek apskatīts kā daļa ekoloģijas filosofijas.

Otrajā nodaļā (Aktīvā tūrisma vēsture Norvēģijā un Latvijā. Aktīvais tūrisms kā daļa kultūras.) tiek apskatīta fenomena attīstība abās valstīs, kā arī tā nozīme norvēģu kultūras pašapzināšanās procesā. Daba tiek apskatīta kā bieži izmantota tematika latviešu literātu darbos.

Trešajā nodaļā (Aktīvā tūrisma iespējas un izpausmes Latvijā un Norvēģijā.) tiek apskatīts piedāvājums abās valstīs, ar ko var nodarboties? Nodaļā ir aprakstītas dažas no piedāvātajām izklaidēm, kuras ir saistītas ar aktīvo tūrismu. Aktīvais tūrisms tiek apskatīts kā pasniegšanas metode un mācību priekšmets Norvēģijas skolās. Nodaļā ir sniegts ieskats gan Latvijas gan Norvēģijas likumdošanā saistībā ar cilvēka uzturēšanos dabā, aktīvo tūrismu. Pēdējā nodaļā ir aprakstīta aktīvā tūrisma labvēlīgā ietekme uz sabiedrību un dabas aizsardzību.1. KAS IR AKTĪVAIS TŪRISMS NORVĒĢIJĀ UN LATVIJĀ? DEFINĪCIJAS PROBLEMĀTIKA

„Katram normālam cilvēkam ir dziļa tieksme būt vienotam ar dabu, pārliecināt sevi, ka viņa saknes ir vēl joprojām ieugušas zemē. Šī tieksme liek mums, pilsētniekiem, doties pie jūras, doties mežā, kāpt kalnos.”

(C.V. Rūbensons 1914.g.)

Vairumam latviešu Norvēģija asociējas ar kalniem, troļļiem un fjordiem. Daba ir daļa norvēģu kultūras. Skandināvi gadiem ilgi ir smēlušies iedvesmu saviem mītiem, leģendām un ticējumiem dabā. Piemēram, norvēģi uzskata, ka troļļa tēls esot cēlies no akmeņiem kalnos. Lielos akmeņu veidojumus Norvēģijas kalnos krēslas laikā neapšaubāmi varēja asociēt ar pārdabiskām būtnēm, kuras dienas laikā mājoja alās un naktīs nāca ārā. Cilvēks troļļus var sastapt tikai tumsas laikā, jo pat mazākais saules stariņš spēj trolli pārvērst par akmeni. Norvēģus raksturo rūpes par dabas aizsardzību, jaunu dabas parku dibināšana. Daba ir pieejama katram un uzturēšanās tajā vairo sabiedrības labklājību. Norvēģiem ir izstrādāta likumdošana saistībā ar dabu un tās izmantošanu. Likumos ir skaidri rakstīts, ko cilvēks drīkstēs un nedrīkstēs atļauties, būdams dabā. Uzturēšanos dabā norvēģi asociē ar terminu friluftsliv, kas tiešā tulkojumā būtu brīvā gaisa dzīve. Latvieši friluftsliv dēvētu par aktīvo tūrismu. Šeit rodas plaisa, jo norvēģi ar friluftsliv nesaprot to pašu, ko latvieši ar aktīvo tūrismu. Iespējams tas ir tāpēc, ka Norvēģijas daba spēj sniegt vairāk aktīvā tūrisma nozarei nekā Latvijas daba, kā arī aktīvā tūrisma kultūra Norvēģijā ir ar dziļākām saknēm un pazīstamāks fenomens nakā Latvijā.

No sākuma jāapskata, kas ir tūrisms? Latvijas Tūrisma attīstības Nacionālajā programmā tūrisms tiek definēts šādi: personu darbības, kas saistītas ar ceļošanu un uzturēšanos ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas brīvā laika pavadīšanas, lietišķo darījumu kārtošanas vai citā nolūkā ne ilgāk par vienu gadu.

Tūrists savukārt tiek definēts šādi: fiziska persona, kura ceļo ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas ne ilgāk kā vienu gadu, uzturas sabiedriskā vai privātā mājvietā ne mazāk kā vienu nakti un apmeklētajā vietā neveic algotu darbu.

Latvijas Tūrisma attīstības Nacionālajā programmā rodama arī definīcija aktīvajam tūrismam: tūrisma vedis, kurā tūrists visas viņam nepieciešamās darbības veic pats.

Respektīvi, tūrists pats vai daļēji pats saviem spēkiem pārvietojas un nodrošina sevi ar ēdienu un naktsmītni, izmantojot fiziskas aktivitātes kā relaksācijas līdzekli.

Aktīvā tūrisma ideja ir, ka tūrists pats aktīvi piedalās procesā, balstoties uz savām interesēm. Aktīvo tūrismu var iedalīt kājinieku tūrismā, slēpošanas tūrismā, ūdenstūrismā u.t.t., bet, ja fiziskās aktivitātes nav procesa virzītājas, tad darbības varētu nodēvēt par komerctūrismu. Piemēram, ja tūrists nopērk tūrisma birojā paketi slēpošanas braucienam uz kādu kompleksu Austrijā, tad tas ir komerctūrisms ar aktīvā tūrisma iezīmēm. Klasiskajā aktīvā tūrisma slēpju pārgājienā nebūtu pacēlāju un kafijas dzeršanas kompleksa kafejncā.

Norvēģijas valdības nolikumā nr.40 (1986–87) „Par aktīvo tūrismu” (Stortingets melding om friluftsliv) ir definēts termins friluftsliv „uzturēšanās un fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, brīvajā laikā, pievēršot uzmanību izmaiņām vidē, kā arī gūstot iespaidus dabā”. Tieši daba ir aktīvā tūrisma izpausmes vieta, tā sn niedz tūrismam tik vitālos dabas resursus (kalni, meži, upes u.t.t.). Lai labāk izprastu augstāk minēto definīciju, norvēģu rakstiens Andrē Horgens (Andre Horgen) ir izveidojis tabulas, kurās sniedz vienu no iespējamajiem fenomena friluftsliv izskaidrojumiem (skatīt pielikumu Nr.1.). Tabulas parāda aktīvā tūrisma daudzpusību Norvēģijā. Tās attaino defininīcijas problemātiku, kuras pamatā ir tas, ka termina friluftsliv izskaidrojums nav konstants un ir interpretējams. Ar friluftsliv saistītās aktīvitātes A. Horgens iedala pēc norises vietas: pilsētā ( riteņbraukšana, slēpošana tam paredzētā trasē) vai laukos ( briežkopība, medīšana, ogošana). A. Horgens uz.skata, ka friluftsliv var definēt balstoties 19. gs. zemnieku sabiedrības uzskatā, ka daba ir maizes devēja, vai romantisma laikmeta dabas cildināšanā, no kuras izriet dabas nozīme mūsdienu urbānajā kultūrā. Tomēr tūrismam katrā valstī būs cits vārds un cita definīcija, no tā arī izriet definēšanas problemātika. Mēs kļūdīsimies pieņemdami, ka cilvēki, būdami dabā, vienmēr ir jutuši un uztvēruši vidi nemainīgi. Tikai tāpēc, ka tika veiktas tās pašas darbības. Pat 20.gs. l

. . .

Join the Conversation