Zīverts Āksts teksta analīze

1155 0

Mārtiņš Zīverts Āksts

Mārtiņš Zīverts Āksts

fragmenta analīze

Tēma. Cilvēku attiecības 17.gadsimta sākumā, kur pastāv gan mīlestība un kaislības, gan principi, kas dažkārt spēcīgāki par personības individuālo viedokli, garīdznieku aprobežotā pasaules uztvere kontrastā mākslinieku (aktieru, rakstnieku) iekšējai pasaulei un brīvajiem uzskatiem. Izšķirtās ģimenes liktenis, kurā iejaucies nevēlams personāžs, kas pat tiranizē ģimeni, neļauj tai būt pašai un uzspiež savu safabricēto viedokli. Cilvēka kā individualitātes un pūļa vientiesība, pūļa kā kategorijas pakļaušana kādam konkrētam uzskatam, domas brīvības un viedokļu atšķirība laukos un pilsētā, kā ar rī dažādās valstīs. Sabiedrības slāņu dažādā nozīme – klauna loma uz skatuves un dzīvē: apbrīna un nicinājums. Tenkas, vēlamā pieņemšana par patieso, šķiru dažādā cīņa par izdzīvošanu.

Konflikts. Lugas fragmentā atklāti vairāki konflikti, to fragmenti, dažādas to attīstības fāzes. Divi nozīmīgākie ir saistīti ar galveno varoni Šekspīru. Viens ir par klauna – aktiera lomu sabiedrībā – apbrīnu uz skatuves un noliegumu, pat nicinājumu, kad tas rampas gaismu atstājis, otrs – starp Šekspīru un Falstafu – par patiesajām dzīves vērtībām un vajadzībām, Baznīcas savdabīgo attieksmi pret teātra mākslu, literatūru un rakstniecību laicīgā nozīmē, dzīvi pēc nāves un Falstafa autoratīvi aprobežojošo un ierobežojošo attieksmi pret rakstnieka ģimeni, Stretfordas ciemu un tās ļaudīm. Garīdznieku sanikno rakstnieka vieglprātīgā attieksme pret piesolītām pēcnāves mokām un savdabīgais uzskats ja ciešu, tātad esmu. Savukārt Šekspīram šķiet nepieņemama visa noliedzošā attieksme pret mākslām, arī lasīt- un rakstītprasmi, ko gādīgais ģimenes aizstāvis pret grēka apsēsto tēvu nav viņa meitām iemācījis, jo pašam nav šo tik nozīmīgo prasmju.

Pakārtoti konflikti norisinās starp pārējām lugas darbībā iesaistītām personām, vairāk gan dažādiem to pāriem. Pirmais nopietnais konflikts ir starp Bēkonu un Klaidoni, kurš filozofam nozog maku, pašu pirms tam no dzirdētām tenkām aprunājot un varbūt pat apmelojot. Tad, kad viņš uzzin, ko patiesībā apzadzis, ir jau par vēlu. Nākošais savdabīgais konflikts ir starp Mēriju un Herbertu – jaunekļa uzmanības apliecinājumi tiek atraidīti līdz brīdim, kad dāma uzzina, ka Herberts patiesībā ir jaunais Pembrokas grāfs. Pēc uzzināšanas jaunais cilvēks viņai šķiet gan fiziski, gan emocionāli un ētiski simpātisks. Sākumā viņa to atraida, taču vēlāk pati cenšas iegūt viņa uzmanības apliecinājumus. Neliels konflikts, drīzāk gan nesaprašanās notiek starp Mēriju un Kendelu, kurš tikko tēlojis Džuljetu un jaunā dāma netic, ka tik pārliecinošu meitenes lomu var notēlot puisis. Viņa izskatīguma un manieru ietekmēta Mērija uzaicina Kendelu satikties savā pilī. Turpmākajā darbībā attīstīts konflikts starp Falstafu un Šekspīru.

Paralēlajā darbībā notiek sarunas starp Ceļotāju un Benu Džonsonu, kurās atklāti laikmetam raksturīgi uzskati un notikumi, taču šīs sarunas veido tikai fonu, miermīlīgu viedokļu apmaiņu, kas nav uzskatāma par konfliktu.

Lugas fragmenta uzbūve. Tā kā dotais fragments ir lugas pirmā aina, tam ir ekspozīcijas nozīme, iespējams, pirmais nopietnaislugas sarežģījums ir šī fragmenta kulminācija. Fragmentā atklātās laikmetam raksturīgās sabiedrības vērtības, uzskati, divkosība, pretrunas, cilvēku cīņa par vietu zem saules un varas debesīm. Ikvienam pastāv vēlme pēc atzinības gan plašākas sabiedrības, gan kolēģu acīs. Pretrunīgi vērtētā aktiera – āksta dzīve un eksistence. Dialogos atklātas dažas no galveno varoņu raksturu īpašībām – Bena Džonsona un Ceļotāja erudīcija dažādos ar kultūru saistītos jautājumos, Klaidoņa viltība un neuzticēšanās cilvēkiem, bet vēlme izdzīvot par spīti visam, Mērijas donžuāniskums, Herberta galantums, Džiga cilvēkmīlestība (pašam esot galma ākstam, īpaši tā izpaužas epizodē, kad viņš palīdz Klaidonim aizbēgt), Šekspīra pazemība un sirsnīgums, Falstafa aprobežotība, stūrgalvība un valdonība, Džudītes bērna naivums un bailes no soda par nepaklausību. Fragmenta kulminācija ir Šekspīra un Džudītes sirsnīgais dialogs, kuru iztraucē ziņkārīgais Falstafs, kas savā apsēstībā pat nevainīga bērna atnestas puķes uzskata par Nelabā izliktu provokāciju un izsviež tās pa logu.

Lugas fragmenta remarkas spilgti raksturo norises vietu, situāciju (Izrāde patlaban beigusies, un aktieri, novilkdami savu lomu kostīmus, vēl seko priekšnesumam skatuvē; no turienes atskan skumjš motīvs [..]), cilvēku ārējo izskatu (Bens Džonsons – slaids, bāls cilvēks melnā, mazliet bakurētainu seju, ienāk, pavadīdams kādu franču ceļotāju), darbību, personu fizisko un emocionālo stāvokli (Skatuves durvīs uz paaugstinājuma parādās klauns. Kājas tikko vilkdams un balstīdamies pie sienas, viņš nokāpj lejā, klātesošos nemanīdams; tad viņš paceļ galvu un, ieraudzījis Mēriju, pārsteigts apstājas), darbības telpu (Plaša nemīlīga telpa: Šekspīra istaba Stretfordā), kustību, varoņu grimases, izjūtas, runas intonācijas (Pārsteigta; pavisam apmulsis; izbijies; diskrēti; stāv nomaļus un smaida; aizmirsis iepriekšējo tēmu, aplaiza lūpas; palicis viens un saniknots aizbultē durvis, pie loga pa labi atskan nedrošs klauvējiens, viņš atver logu u.c.), darbības (No apakšas logā pastiepjas balta, smalka roka, ko Šekspīrs noskūpsta un piespiež pie vaiga u.c.).

Varoņi.Galvenais varonis Šekspīrs ir atklāts tikai tad, kad parādīta daļa apkārtpastāvošās sabiedrības. Viņš ir sabiedrības nicinātas un reizē arī apbrīnotas sabiedrības daļas – aktieru (klaunu) un mākslinieku (rakstnieku) -pārstāvis, kas no vienas puses ir samierinājies ar savu stāvokli sabiedrībā un uztver to ar nedaudz ironisku mieru (Klauns nav šī goda cienīgs. Bet, ja nu man dievi piešķīruši vairāk, nekā esmu pelnījis [..]; Ja man vajadzēs kaukt un zobus klabināt, tad jau es nebūšu pazudis: es taču būšu. Ja tu man pēc šīs dzīves garantē vislielākās mocības, tad es tev saku paldies no visas sirds! Es negribu būt jēriņš, kas pats neapzinās, ka viņš ir laimīgs; es labāk būšu grēcinieks, kas apzinās, ka viņš ir nelaimīgs.), no otras puses saprot, ka aktiera un literāta profesija nav tik ļoti nicināma un ir pat cienījama, Šekspīram izlaužas kāda daļa godkāres un valdonības (Vai neesmu diezgan bagāts, lai nopirktu māju savā dzimtajā pilsētā? Es viņus izmācīšu noņemt cepures klauna priekšā!). Viņš ir r arī norūpējies par savu ģimeni, kas jau labu laiku atstāta novārtā. Kā klauns viņš prot saskatīt cilvēka vārdos, darbos un izskatā tā vājās vietas (Tavos vārdos esmu saklausījis, ka tu esi pudiņa cienītājs. Bet ko tu teiktu par labu vistas cepeti?).

Otrs spilgtākais tēls, kas droši vien ieņem nozīmīgu lomu arī turpmākajā lugas attīstībā ir divkosīgais misionārs Falstafs. Viņu esošajā situācijā trāpīgi raksturo Džigs: Viņa [Šekspīra sieva] pieņēmusi savā mājā kādu misionāru, kas tagad rūpējas par kundzes garīgo un miesīgo labklājību. Viņa vārds ir Falstafs un viņa vēdera apmēri liecina, ka kungam neklājas slikti. Par garīdznieka nestabilo dabu, aprobežotību, apmātību ar savu amatu un cilvēciskām vājībām trāpīgi veidots polilogs starp Šekspīru, Falstafu un Džigu: Falstafs: O, grēka kalps, no kura dvēseles pats elles virsnieks pagatavos sev pudiņu! Es tevi esmu brīdinājis!

Šekspīrs: Tavos vārdos esmu saklausījis, ka tu esi pudiņa cienītājs. Bet ko tu teiktu par labu vistas cepeti?

Džigs: P

. . .

Valoda. Lugas fragmentā lietota vienkārša, viegli uztverama sarunu valoda, poētiskākas vietas izsakot arī dzejas valodā, dzejoļos un vārsmās (sākumā Reiz dzīvoja kāds muļķa klauns – / tāds pats kā es, / tāds pats kā tu, / tāds pats kā visi citi. / Viņš runāja – par viņu smējās, / viņš dziedāja – par viņu smējās. / Kas gan par viņu nesmējās? / Jo bij tas muļķa klauns. ), kā arī Herberta uzrunā Mērijai (No pirmā skata, kad jūs ieraudzīju šeit,/ ak, daiļā dāma, .), arī Šekspīra uzruna Mērijai rakstīta dzejā. Va alodā lietoti arī izteicieni latīniski – tertium non datur, vade retro. Autors centies atdarināt 17. gadsimta sabiedrības runas manieri, tas arī izdevies, tā ir pieklājīga pat izsmejošās epizodēs un sarunās starp tuviem draugiem. Izteiksmīgs ir Šekspīra piedāvājums Herbertam iepazīstināt to ar Mēriju: Herbert, mans draugs, kam tu stāvi un klusē? Ak tā: tu jau vēl nemaz nepazīsti šo dāmu. Sen jau gribēju jūs iepazīstināt, bet gadījums nekad nebija mums vēlīgs. Te nu jūs redzu abus kopā savā tuvumā, abus, kas man vismīļāki, un es gribu, lai arī jūs mīlētu viens otru. No redzes gleznām visspilgtākā ir Šekspīra atstāstītais sapnis Falstafam: Es, proti, sapņoju, ka pamostos šai pašā gultā, bet esmu kļuvis vecs. Šī pati istaba bija savādas gaismas pilna. Un pēkšņi es ieraugu, ka te ir sapulcējušies visi mani draugi. Tur bija Īmindžs, mīļais, vecais Džons, kas man ir kā tēvs. Tur bija Ķempe, trakulis Bērbidžs. [..] un vēl citi. Viņi mani neaizmirsīs, es zinu. Es brīnījos un jautāju, kā gan viņi tik pēkšņi ieradušies, jo Londonas diližansā es viņus nemanīju. Tad Džigs, šis lielmutis, skumji pasmaidīja un teica: mēs braucām Elijas ugunsratos, un pats ercenģelis Gabriēls mums sēdēja uz bukas. Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu nav daudz, taču viens no izteiksmīgākajiem ir metafora grēka smaka pašās lugas fragmenta beigās.

Lugas fragmenta tēmas aktualitāte mūsdienās. Līdz mūsdienām ir krasi mainījusies attieksme pret aktieriem, dramaturgiem, literātiem, tā vairs nav grēcīgā un izstumtā sabiedrības daļa, tomēr atsevišķās sabiedrības grupās pastāv izstumtības principi. Arī sveša cilvēka miermīlīga ienākšana ģimenē mūsdienās nav retums, kaut gan daudz retāk šis ienākušais cilvēks uzspiež savu viedokli un patiesību, tomēr arī tā mēdz notikt joprojām. Cilvēku un pūļa vientiesība arī ir saglabājusies līdz mūsdienām, par to lielā mērā ir parūpējušies plašsaziņas līdzekļi, kas sniedz informāciju, kurai lielākā daļa cilvēku viegli notic. Šādi rodas viegli ietekmējams un vadāms pūlis, ko paši bieži vien nepamanām. Bieži mēs nezinām visu, taču uzspiežam apkārtējiem savu viedokli, neesot pārliecināti par to. Kā gan citādi varētu rasties ticamas tenkas?

Aiga Krišmane, 4. kurss

Join the Conversation