Lejuplādēt darbu:Zip

Darbs:

Ievads

Latvijas saimnieciskā dzīve ir pilnīgi pakārtojusies tirgus ekonomikas nosacījumiem. Latvija ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) un Eiropas Savienības locekle. Līdz ar to arvien lielāks ir globalizācijas iespaids uz tautsaimniecību, kā arī jāpakļaujas tām saimnieciskajām un juridiskajām normām, kuras nosaka minētās un citas starptautiskās organizācijas.

Neskatoties uz to, ka šodien izšķiroša loma valsts saimnieciskajā darbībā ir privātajai uzņēmējdarbībai, iedzīvotājiem, ierēdņiem, saimnieciskajiem vadītājiem un sabiedriskajiem darbiniekiem bieži vēl trūkst izpratnes tīri teorētiskā līmenī par to:

kas ir uzņēmējdarbība un kas ir tās cēloņi;

kā tiek organizēts darbs privātajā uzņēmumā;

kādas ir uzņēmēja problēmas;

kāda loma ir valstij tautsaimniecības vadīšanā tirgus ekonomikas apstākļos;

kā izmainījies dažādu nevalstisko sabiedrisko organizāciju iespaids, nozīme un iespējas valsts politiskajā vadībā.

Sagatavotais izziņas materiāls ir būtiski pārstrādāts un papildināts 2000. gadā izdotais mācību līdzeklis „Uzņēmējdarbības cēloņi un uzņēmuma ekonomikas pamati”. Šajā izdevumā ir izdarītas izmaiņas sadaļās par nodokļiem, no jauna nākušas klāt nodaļas par mārketingu.

Materiāls ir sagatavots kā mācību līdzeklis arodbiedrību darbiniekiem, lai tie varētu labāk izprast uzņēmējdarbības, atsevišķa uzņēmēja, valsts un, līdz ar to, arī strādājošo problēmas plašākā tautsaimnieciskā kontekstā.

Šāda apjoma darbs nevar pretendēt uz plaša, vispusīga mācību līdzekļa godu, bet autors cer, ka lasītājs - arodbiedrību darbinieks, students vai arī kāds uzņēmējs te atradīs lietas, kas ienesīs skaidrību vai radīs jaunas idejas tālākai sabiedriskai vai saimnieciskai darbībai.

1. Saimnieciskās darbības pamati un cēloņi

Jebkuras saimnieciskās darbības pamatcēlonis ir cilvēku nepieciešamības, to apmierināšana un nepieciešamību apmierināšanai vajadzīgo līdzekļu trūkums jeb deficīts.

Katram cilvēkam ir nepieciešams apmierināt savu izsalkumu vai slāpes (nepieciešamība pēc pārtikas), vajadzīgs apģērbs, mājoklis un drošības garantijas (lai būtu darbs, veselības un vecumdienu nodrošinājums, fiziskā drošība utt.). Bez tam, parādās arī izteiktas luksus nepieciešamības - kažokādas, dārgs auto vai smalki dzērieni. Tā visa iegūšanai ir vajadzīgs noteikts līdzekļu daudzums, kas, diemžēl vienmēr ir nepietiekošs, lai varētu apmierināt visas radušās nepieciešamības.

Rodas pamatproblēma, kā izdevīgāk un lietderīgāk sadalīt katra rīcībā esošos deficītos līdzekļus starp dažādām alternatīvām, vai, ekstremālā situācijā, visus līdzekļus ieguldīt viena vienīga mērķa sasniegšanai. Tas noteiks katra indivīda tālāko saimniecisko darbību. Pie kam, saimnieciskā darbība var izpausties ne tikai kā savu personīgo nepieciešamību apmierināšana, bet kā darbība citu cilvēku nepieciešamību apmierināšanai. Šajā darbībā iegūtie līdzekļi, savukārt, kalpo savu nepieciešamību apmierināšanai. Līdz ar to, katras saimnieciskās jeb ekonomiskās aktivitātes dzinējspēks ir cilvēka vajadzību izzināšana un apmierināšana.

Līdzekļus, kas nepieciešami vajadzību apmierināšanai turpmāk sauksim par ekonomiskajiem labumiem. Tomēr, labumiem, lai tie atbilstu ekonomiskajiem labumiem, ir jāpiemīt sekojošām īpašībām:

tiem ir tieši vai netieši jākalpo cilvēku nepieciešamību apmierināšanai;

tādēļ, ka nepieciešamība tiek apmierināta, ekonomiskie labumi tiek iekāroti un kļūst pieprasīti, un ir relatīvi deficīti tik ilgi, kamēr noteiktā vietā un laikā nav pieejami neierobežotā daudzumā;

ja ekonomiskie labumi kļūst pieprasīti un ir taisnīgi pret citiem labumiem apmaināmi, tie kļūst tirgus spējīgi un iegūst cenu.

Dzīvē pastāv arī labumi, kuri neizpilda minētās prasības - neapmierina nepieciešamības (piemēram, vecas olas vai tomāti dienā, kurā nenotiek ne demonstrācijas, ne sporta pasākumi), nav relatīvi deficīti (tā sauktie brīvie labumi - svaigs gaiss), faktiski nav taisnīgi apmaināmi pret citiem labumiem (cilvēku spējas).

Visi ekonomiskie labumi ir dalāmi produktos un pakalpojumos.

Produktu pazīmes

- produkti ir materiāli labumi;

- produktu radīšanas jeb ražošanas fāze ir skaidri nodalīta no patēriņa fāzes;

- tie ir ilgāku vai īsāku laiku uzglabājami un dažādā laikā izlietojami ( kukulīti baltmaizes, piemēram, noēdīsim divās ēdienreizēs, bet ar auto brauksim divdesmit gadus);

- produkti bojājas.

Pakalpojumu pazīmes

pakalpojumi ir nemateriāli labumi;

to radīšanas un patērēšanas fāzes ir vienlaicīgas;

pakalpojumi nav uzglabājami un tie nebojājas.

Ja skatāmies uz tādu ikdienišķu pakalpojumu kā frizēšana, tad redzam, ka līdz tam brīdim, kamēr darbojas friziera rokas, tiek sniegts pakalpojums. Līdzko frizieris savu darbu ir pabeidzis, ir iegūts savdabīgs produkts - frizūra, kura, diemžēl tiek sabojāta, tajā pašā mirklī, kā tai uzlīst lietus.

Visus ekonomiskos labumus būtiski ir sadalīt starp patēriņa labumiem un investīciju labumiem.

Patēriņu labumi ir ekonomiskie labumi, kurus izmanto, lielākoties, vienreizējai nepieciešamības apmierināšanai (pārtikas produkti, salvetes, fotofilma utt.).

Investīciju labumi, turpretī, tiek izmantoti “n” reizes. Pie kam, investīciju labumus ļoti bieži izmanto citu ekonomisko labumu radīšanai. Kā rezultātā investīciju īpašniekam tiek atgriezta naudas vērtība, ko tas ir ieguldījis, iegādājoties investīciju labumu. Investīciju labumi paši sevi atražo.

Tomēr ikdienas praksē mēs sastopamies ar gadījumiem, kad patēriņu labumiem var būt duāla daba. Tas ir, patēriņu labums var tikt izmantots arī kā investīciju labums un otrādi. Piemēram, palagi. Ja tos īpašnieks izmanto tikai savām vajadzībām, tie ir patēriņa labumi, bet ja tie tiek klāti uz gultas viesnīcā atkārtoti, un vēl par pakalpojumu saņem atlīdzību, palagi viennozīmīgi pieskaitāmi pie investīciju labumiem.

Ekonomiskos labumus, vadoties no savstarpējās saistības vienam ar otru, vēl var sadalīt komplementārajos un substitūtajos labumos.

Komplementārie ekonomiskie labumi ir labumi, kas viens otru papildina, viens bez otra nevar pastāvēt, vai to pastāvēšanai nav jēgas. Piemēram, labās kājas kurpe un kreisās kājas kurpe, fotofilmas un fotoaparāti, auto riepas un automašīnas.

Substitūtie ekonomiskie labumi ir labumi, kas, apmierinot kādas vajadzības, viens otru ir spējīgi aizstāt. Tādi ir sviests un margarīns, malka un ogles, tramvaja vai autobusa pārvadājumi.

Šādam ekonomisko labumu dalījumam sevišķa vērība ir jāpievērš tajos gadījumos, kad cilvēks gatavojas uzsākt uzņēmējdarbību vai kāda produkta ražošanu. Ja uzņēmējs precīzi neapzināsies, kādas grupas ekonomisko labumu ražošanu grib uzsākt, viņš var nokļūt neapskaužamā situācijā. Kā piemērs šeit jāmin Latvijas piena pārstrādātāji. Pēc piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas, pirmajā mirklī visiem likās, ka tagad sviesta ražošana padarīs ražotājus stāvus bagātus. Patiesība bija daudz nepatīkamāka, jo sviestam tirgū bija jāsastopas ar ļoti spējīgu konkurentu - margarīnu. Šajā gadījumā margarīna konkurētspēja nav izskaidrojama tikai ar to, ka tas ir arī importa produkts, bet gan ar to, ka margarīns ir krietni lētāks un atsevišķai patērētāju kategorijai, it kā, veselīgāks.

Ekonomiskos labumus var radīt, ja procesā tiek iesaistīti četri ražošanas faktori:

dabas resursi,

cilvēku darbs,

kapitāls (ar kapitālu jāsaprot nepieciešamais apbruņojums- darba rīki, iekārtas, mašīnas utt.),

zināšanas.

Katrs no šiem faktoriem atbilst savai dabai, ir piesaistīts konkrētai telpai un konkrētam laikam, vienmēr ir relatīvi deficīts. Tāpat jāatzīmē, ka šie faktori ir savstarpēji saistīti un tikai savstarpējā mijiedarbībā rodas to spēja radīt cilvēkam nepieciešamos ekonomiskos labumus. Piemēram, dabas resursi nekad nekļūs par ekonomiskiem labumiem, kuri spēj apmierināt cilvēku nepieciešamības, ja netiks pielikts, vismaz, cilvēka darbs un minimālas zināšanas jeb pieredze. Zaļā pļava būs tikai pļava, kura cilvēkam nedos nekāda labuma, ja tā netiks pļauta (cilvēka darbs), bet savukārt, lai pļautu - ir nepieciešama izkapts (kapitāls), un ja ir izkapts, tad jāzina, kā ar to rīkoties un kad rīkoties.

Te mēs nonākam pie ekonomiskās problēmas kodola: starpība starp ierobežotajiem līdzekļiem no vienas puses un neierobežotajām vajadzībām no otras puses veido deficīta situāciju.

Precīzāk sakot, rodas relatīvā deficīta situācija, kura atšķiras no aizlieguma un ierobežojumiem. Par relatīvu deficīts jāuzskata tādēļ, ka tas tiecas uz starpību starp pieprasījumu un līdzekļiem pieprasījuma apmierināšanai, un šī starpība nav konstanta.

Komentāri

ineta 2 2
Man ļoti patika šie onspekti!
Supr saprotami iskaidrots, ar labiem piemēriem.

Vai es drīkstu uz šo darbu atsaukties savā maģistra darbā?

Visu ciņu!