Darbs:

priekš konkrētu aparātsistēmu nodrošinājuma. Tādi piemēri ir:
• Solaris priekš Sun Microsystems
• HP-UX priekš Hewlett-Packard
• AIX priekš IBM
• IRIX priekš Silicon Graphics.
Vairums UNIX versijas ir paredzētas priekš datoriem uz Intel procesora bāzes.
Prasības aparatūrai ir atkarīgas no tā, kādu uzdevumu veikšanai paredzēts dators. Piemēram, Linux var veiksmīgi darboties uz 386 procesora datora, kamēr no tā netiks prasīts grafiskais interfeiss vai daudzlietotāju servera funkcijas.
Neatkarīgi no tā, kādu aparātnodrošinājumu (HW) izmanto UNIX OS, tās pamata programmkomponetas paliek nemainīgas.

Kodols (kernel) ir pamatmodulis, kas atdala (vai, precīzāk, savieno) uz datora izpildāmās programmas no aparatūras. Tas ietver sevī draiverus, kas sadarbojas ar atbilstošajām HW komponentēm, lai nodrošinātu tādas pamatfunkcijas kā atmiņas pārvaldība, ievade/izvade, pārtraukumu apstrāde un piekļuves vadība.

Apvalks (čaula – shell) atrodas tieši virs (apkārt) kodola. Tas ir komandu procesors, kas nodrošina interfeisu, ko lietotājs izmanto ievadot un izpildot komandas. To var uzskatīt par analogu comand.com DOS’ā vai Cmd.exe Windows NT/2000 un tas uztur simbolisko komandrindu, ko lietotājs lieto sadarbojoties ar operāciju vidi.
Apvalks darbojas arī kā programmēšanas valoda, ko var lietot veidojot scenārijus. Tie ir mazliet līdzīgi DOS komandu failiem, bet daudz plašāki un universālāki.
Atšķirībā no DOS, kur ir tikai viens komandu interpretators, UNIX sistēma piedāvā izvēlēties no vairākiem apvalkiem ar dažādām iespējām. To izvēle ir atkarīga no lietotāju prioritātēm un no pieredzes.

Programmas –
Lietotnes
(Application)
Apvalks
(Shell)
Kodols
(kernel)
Aparatūra
(HardWare)
OS pamatkomandas priekš failu pārvaldības un priekš citu standartuzdevumu veikšanas ir vienādas visiem apvalkiem. Atšķirības rodas tikai priekš sarežģītākām komandām un priekš scenāriju izveides.

Sākotnējam UNIX komandu procesoram ir nosaukums sh, ko sauc arī pēc tā veidotāja vārda Stīva Buena (Steve Bourne shell).


Visplašāk tiek lietoti sekojošie apvalki:
• Csh. Apvalks priekš C, kas lieto C valodas sintaksi.
• Ksh. Korn shell, kas veidota no Bourne shell ar dažiem csh elementiem.
• Bash. Apvalks, ko pēc noklusēšanas lieto OS Linux un kas līdzīgs ksh un satur csh elementus.

Blakus teksta komandu procesoriem dažās pēdējās versijās sadarbībai ar UNIX OS ir iespējams lietot arī grafisko interfeisu (GUI –Graphical User Interface), kas ir kā atbilde uz Windows popularitāti un pēc kvalitātes daudz neatšķiras no tā iespējām.
Virs apvalka atrodas komandas un lietotnes, ko lietotājs izmanto savu uzdevumu izpildei. Tās ir simtiem mazu programmu, ko sauc arī par komandinstrumentāriju (rīkiem) (tools of comands). Taču tās atšķiras no tām programmām, ko lieto citās OS, piem., Windows, jo tās nav vajadzīgs instalēt. Daudzas no tām ir par brīvu iegūstamas Internetā.

UNIX versijas
Neskatoties uz to, ka UNIX versiju un to modofikāciju skaits faktiski ir neaptverams, gandrīz jebkura no UNIX versijām var tikt izmantota katra lietotāja mērķiem. Tādēļ izvēloties konkrēto versiju ir jāvadās no:
• Ekonomiskiem apsvērumiem
• Aparatūras iespējām
• Personiskajām prioritātēm
Piemēram, ja UNIX OS plāno lietot datorā ar Intel procesoru, tad būtu jāizvēlas tāda versija, kuras grafiskais interfeiss būtu visērtākais lietotājam.
Turpretim, ja nākas minimizēt izmaksas, tad jāizvēlas no versijām, kuras bez maksas ielādējamas no Interneta.
Galvenās UNIX versijas ir sekojošas:
• UNIX System V
• BSD UNIX
• Linux
• Sun Solaris

UNIX System V bija viena no šīs OS sākotnējām izstrādnēm, ko uzsāka AT&T Bell Labs vēl 70-os gados. Līdz pat redakcijai 3.2 to veica AT&T. UNIX izstrādē tika veikti darbi Kalifornijas universitātē Berklijas pilsētā un citur. Redakcija UNIX System V Release 4 (SVR4), kas iznāca 80-to gadu beigās apvienoja vairāku šīs OS versiju priekšrocības un labākās iestrādes: SVR, BSD no Berkli, SunOS no Sun Microsystems un Xenix no Microsoft. Tās bija tīklu komponentes no BCD tādas kā TCP/IP Internet Package kā arī Network File System – NFS no SunOS.
Vēlak UNIX izstrādnes no AT&T nonāca firmas Novell īpašumā, kas izlaida savu versiju UnixWare, bet 1995. gadā šī firma pārdeva to firmai Santa Cruz Operation (SCO), kas 1997. gadā izlaida UNIX System V Release 5 ar nosaukumu OpenServer kā arī UnixWare 7. Šīs versijas ir joprojām pieejamas.
BSD UNIX galvenā izstrādne tika uzsākta Berklijā 1975. gadā, kur lielu ieguldījumu tajā deva Kens Tompsons. Sākotnēji tā bija izstrādne priekš sistēmas PDP-11/70. BSD UNIX ieveda tādus svarīgus jauninājumus kā C shell un teksta redaktors vi. 1979. gadā ASV Aizsardzības ministrijas apakšnodaļa DARPA (Defense Advanced Research Projects Agency) finansēja 4BSD pētījumus, kas tika veikti kopā ar TCP/IP izstrādi. Rezultātā BSD UNIX kļuva par to OS, kuru vairums tās attīstītāji ņem par pamatu. Plaši pazīstamas ir uz 4.4BSD bāzētās šīs OS versijas tādas kā
• FreeBSD
• NetBSD
• OpenBSD
FreeBSD - ir bāzēta uz 4.4BSD-Lite2 un to var bez maksas ielādēt no www.freebsd.org priekš Intel un Alpha procesoriem; tā ir savietojama mašīnkodu līmenī ar Linux, SCO, SVR4 un NetBSD. Šis projekts sadalīts 2 daļās:
• versijas, kas saucas STABLE un ir labi notestētas un izlabotas kļūdas
• versijas, kas saucas CURRENT un satur visus pēdējos labojumus un izmaiņas.
NetBSD – arī ir attīstīta no tā paša izejas koda, kas FreeBSD, un to arī var ielādēt bez maksas no www.netbsd.org . Attīstot šo versiju kopu par prioritāti tika ņemta pārvietojamība. Tādēļ tā lietojama visdažādākajās platformās no Macintosh līdz kabatas iekārtām uz Windows CE. Tai ir paaugstinātas iespējas organizēt tīklus, jo tās kodols ietver NFS, IPv6, NAT un pakešu filtrēšanas iespējas.
OpenBSD arī ir līdzīga iepriekš aplūkotajām versijām. To var ielādēt no www.openbsd.org un par tās galveno prioritāti uzskata datu aizsardzības un šifrēšanas iespējas.

Linux. Tās sākotnējo izstrādi 1991. g. veica Somijā Helsinku universitātes students Linuss Torvaldsons un pašlaik tā ir kļuvusi par pašu populārāko UNIX versiju kopu. Līdzīgi kā iepriekš aplūkotās versijas, tā tiek izplatīta brīvkodā. Tagad eksistē daudz Linux versiju, kas līdzīgas pēc savām pamatfunkcijām, bet atšķiras ar papildus iespējām.
Par vienu no visizplatītākajām Linux versijām uzskata Red Hat Linux, ko izplata tāda paša nosaukuma kompānija. Par nelielu samaksu var saņemt ne tikai CD-ROM ar brīvkodu, bet arī tās tehnisko dokumentāciju.
Sun Solaris ir kļuvusi par pašu populārāko UNIX komercversiju, ko izplata kompānija Sun Microsystems www.sun.com . Līdz ar kodolu SunOS tā ietver arī lietotāja interfeisu uz Windows bāzes. Blakus komercproduktiem tiek piedāvātas arī bezmaksas versijas tikai par piegādes cenu.

UNIX tīkla organizācija
Tīkla OS UNIX parasti ir paredzēta vienādranga tīkliem. Tas nozīmē to, ka katram tīkla datoram ir iespējas piekļūt pie citu datoru resursiem. Šādām tīkla sadarbības iespējām var būt trīs pamatformas:
• Seansa atvēršana ar citu sistēmu un komandu izpilde tās apvalkā
• Piekļuve pie cita datora failu sistēmas, izmantojot servisu NFS
• Speciāla servisa – fona programmas - palaišana, ko sauc par dēmonu (daemon) uz viena datora un piekļuves noorganizēšana tam no cita datora.
Neatņemama visu OS UNIX sastāvdaļa ir TCP/IP protokoli, tādēļ tie arī aktīvi darbojas
UNIX tīklos. Piemēram, UNIX tīklos lieto DNS-serverus IP-adrešu atrisei kā arī izmanto DHCP- un BOOTP-serverus TCP/IP-klientu dinamiskai konfigurēšanai (BOOTP – protokola RARP uzlabots variants). Tādi interneta servisi kā FTP un Telnet arī tiek lietoti kā svarīgi elementi UNIX tīklos.

Attālas vadības komandas
UNIX tīklos biežāk kā citās OS kā tīkla piekļuves līdzeklis tiek lietots attālas vadības seanss (remote console session), kad lietotājs pieslēdzas pie attāla datora un izpilda uz tā savas komandas. Līdzko savienojums nodibināts, serveris izpilda klienta komandas, bet rezultāti tiek nosūtīti klientam.
Ņemot vērā to, ka UNIX bieži lieto komandrindu, seansi parasti notiek kā tekstu apmaiņa.
Berkeley komandas sākotnēji tika lietotas BSD UNIX OS, bet vēlāk tika adaptētas visām UNIX versijām. Tās ir pazīstamas arī ar nosaukumu r* commands un paredzētas lietošanai galvenokārt lokāla tīkla ietvaros nevis globālā tīklā. Tas ir paredzētas ne tikai seansa uzsākšanai, bet arī uzdevumu izpildei interaktīvā režīmā sadarbojoties ar attāla datora apvalku.
Raksturīgākās komandas ir sekojošas:
• rlogin - pieslēgšanās pie cita datora komandprocesora nodibinot savienojumu un autentificējot lietotāju
• rsh – izvada rezultātu no attālā datora
• rcp – kopē failus no attālā datora
DARRA komandas – sākotnēji tās bija kā protokolu TCP/IP sastāvdaļas un tādēļ tās var lietot jebkuru datoru sadarbībā, kuros darbojas TCP/IP. Galvenās no tām, kas pēc savām funkcijām aptuveni atbilst augstāk minētajām, ir:
• telnet
• ftp
• tftp
Ja pirmās divas izmanto protokolu TCP, tad pēdējā protokolu UDP.

Tīkla failu sistēma NFS
Failu nodošana koplietošanā ir viens no pamatnoteikumiem datoru sadarbībai tīklā. UNIX OS ietvaros ir vairāki failu koplietošanas mehānismi netransportējot failus. Viens no visbiežāk lietotiem mehānismiem ir tā saucamā tīklu failu sistēma (NFS – Network File System), ko izstrādājusi firma Sun Microsystems un kura publicēta kā atvērtais standarts RFC 1813 (3. versija). Katra UNIX versija uztur NFS un arī citas tīkla OS var to lietot izmantojot atbilstošu papildus programmatūru.
NFS ir lietotne, kas darbojas atbilstoši klienta/servera madelim, kur serveris ļauj visu savu failu sistēmu vai tās daļu padarīt pieejamu klientam vai arī izdalīt to koplietošanā (sharing), bet klients gūst pieeju attālai failu sistēmai. NFS tieši nesadarbojas ar lokālā datora kodolu, bet lieto attālu procedūru izsaukšanas servisu (RPC – Remote Procedure Call), ko arī izstrādājusi firma Sun Microsystems. Informācija, ko pārraida NFS, tiek kodēta ar metodi, kas saucas ārējo datu attēlošana (XDR – External Data Representation), ko apraksta RFC 1014. Šis serviss lielākoties izmanto protokolu UDP transprtējot datus caur tīklu un uzklausa portu 2049.
Izstrādājot NFS tika lietots servera daļas maksimālās vienkāršošanas princips. NFS serveris ir vienaldzīgs (stateless) tajā nozīmē, ka tam priekš darbības nav vajadzīga informācija par klientu stāvokli, t. i., serveris nesaņem informāciju par to, kādi faili ir atvērti. Nav nepieciešama atkārtotu savienojumu nodibināšanas procedūra. Arī atsevišķa uzdevuma paaugstināta aktivitāte negatīvi neiespaido visas sistēmas veiktspēju – t. i., NFS darbojas maksimāli idempotenti (idempotent).
Sadarbība starp NFS serveriem un klientiem bāzējas uz standartizētu interaktīvu RPC procedūru lietošanu. Ja dators konfigurēts kā serveris, tad failu sistēmas daļu, kas pieejama klientiem, noteic ar sekojošu komandu palīdzību:
• share – OS Solaris un SVR4
• exportfs – Linux un HP-UX
Lietojot šīs komandas norāda tos failus, pie kuriem klienti var vērsties, kā arī piekļuves kārtību – tiesības tikai lasīt vai arī mainīt failus kā arī diferencēt lietotājus pēc tiesībām.
Klienta sistēma gūst piekļuvi pie koplietojamiem resursiem ar instrukcijas mount palīdzību, kas noteic servera katalogu un arī piekļuves tiesības. Klienta sistēmas komandas var vērsties pie attāliem failiem tā it kā tie atrastos uz lokālā diska.

Klient/servera principa lietošana
Datu apstrāde pēc klient/servera principa ir UNIX tīklu darbības pamatā. Atšķirībā no Windows NT serveriem, kas lielu daļu no sava potenciāla izmanto grafiskā interfeisa uzturēšanai, UNIX tīklos galvenie resursi tiek izmantoti sadarbības pamatfunkciju izpildei, piemēram, lielāku skaita klientu apkalpošanai.
UNIX sistēmu serveru lietotnes parasti darbojas pastāvīgi fona procesu jeb dēmonu režīmā.