Judaisms

805 0

Jūdaisms.

Ievads.

1)Jūdaisms – ebreju jeb Izraēlas tautas reliģija.

2)Lai gan tās sekotāju skaits ir samērā mazs (~18 milj.), tās nozīme un ietekme ir ļoti liela.

3)Kristietība parādījās ebreju tautas un reliģiskās kopības vidū. (Jēzus Nācaretietis un visi viņa tuvākie mācekļi bija ebreji.)

4)Kristieši pieņēma ebreju Svētos rakstus – TENAK (abreviatūra no vārdiem „Tora”, „Nebiīm”, „Ketūbīm” – „Likums jeb Mācība, Pravieši, Raksti) kā savu Veco Derību un ietilpināja kristiešu Bībelē.

5)Jūdaisma attīstību var iedalīt ļoti nozīmīgos posmos:

a)70. gads, kad ebreju tautas garīgais un nacionālais centrs – Jeruzaleme tika pilnīgi izpostīts un n drīz pēc tam ebrejiem pat nebija atļaujas apmesties un dzīvot savā zemē.

b)Līdz 70. gadam ebreju tautas liktenis bija samērā saistīts ar izredzēto zemi – Izraēlu Palestīnā, kur arī atradās ebreju reliģiskais centrs.

c)Pēc 70. gada ebreju tautas lielais vairākums līdz 1948. gadam (modernās Izraēlas nodibināšana) dzīvoja izkaisījumā, kur arī veidojās reliģiskā dzīve. Šajā laika periodā radās arī jauna veida reliģiska literatūra – Talmūds.

Jūdaisma hronoloģija.

Pirms Kristus

2000-1200 – Sentēvu laiks un Ēģiptes verdzība

1750 – Abraāms (Hammurapi Babilonijā)

1650 – Ebreju nonākšana Ēģiptē

1600-1300 Ebreji Ēģiptē

1308-1216 – XIX dinastija Ēģiptē, Seti I, Ramzess I

1290 – Mozuss un iziešana no Ēģiptes( Exodus), Izraēla tauta tuksnesī, Sīnāja derība, Kanaānas iekarošana

1200-1000 – Soģu laikmets līdz Dāvidam, Samuēls

1020-1000 – Samuēls un ķēniņvalsts nodibināšana

1000-587 – Apvienotā un dalītā ķēniņvalsts

1000-961 – Dāvida ķēniņvalsts

961-922 – Zālamana ķēniņvalsts

923 – Dalītā ķēniņvalsts – Izraēla (Ziemeļu valsts) un Jūda (Dienvidu valsts)

721 – Ziemeļu valsts iznīcināšana

587 – Dienvidu valsts iznīcināšana, Praviešu darbība – Jeseja, Jeremija

587-538 – Babilonijas trimda, Ecekiēls

525-500 – Atgriešanās un tempļa atjaunošana

398 – Ezra, Nehemija

400-100 pēc Kristus – Grieķu (maķedoniešu) un romiešu varā

167 – Makabeju sacelšanās, priesteru valsts

63 – Romieši iekaro Jeruzalemi

Pēc Kristus

29/30 – Jēzus darbība

70 – Jeruzalemes izpostīšana

1.Jūdaisma senākais posms.

A.Sākumi.

1)Jūdaisma sākumi meklējami 3. vai 2. gadu tūkstotī pr. Kr. Mezopotāmijā Eifratas upes ielejā.

2)Ebreji par savu ciltstēvu uzskata Abraāmu , kurš no Ūras (Mezopotāmijas pilsēta) izceļojis uz Kanaānu (tagadējā Palestīna).

3)Ebreju tautas apzinātā reliģiskā un nacionālā veidošanās sākās ar iziešanu no Ēģiptes (Exodus) 19. dinastijas valdnieka Ramzesa valdīšanas laikā un grūto ceļu uz „apsolīto zemi” – Kanaānu.

3.1.) Iziešanas notikumu centrā ir Dieva (Jahve) rīcība u ntautas vadoņa (pravieša) Mozus (Mošē) darbība.

3.2) Dievs parādās Mozum, atklāj, ka ir apžēlojies par savu izvēlēto tautu un, un apsola to izvest uz kanaāniešu zemi.

3.3) Bībele plaši apraksta tautas cīņu ar Ēģiptes faraonu, dažādas mocības un ciešanas, ko Mozus Dieva vārdā uzsūta ēģiptiešiem un kas beidzot pārliecina ēģiptiešus pašus lūgt atstāt Ēģipti.

3.4) Iziešana iezīmē vēlāko Pesaha svētku (Lieldienu) sākumu, kas ir līdz šim laikam ievērojamākie ebreju svētki.

B. Derība un Mācība (Tora).

1) Derības slēgšana un bauslības (likumu) došana Sīnājā kalnā:

1.1) 1. „Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes, no klaušu nama.

2. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

3. Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.

4. Piemini sabada dienu, ka tu to svētī.

5. Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.

6. Tev nebūs nokaut.

7. Tev nebūs laulību pārkāpt.

8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.

9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu.

10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.

2) Ebreju tautas reliģijas pamatā ir līgums (derība) starp Dievu un cilvēku. Tas ir savstarpējs solījums un vienošanās veikt vai izpildīt zināmus notikumus.

3) Noteikumi un pienākumi fiksēti likuma krājumā Torā jeb Mācībā.

3.1) Tora ietver visas galvenās mācības, kuras ir jāzina un jāpieņem ikvienam jūdu reliģiskās kopienas loceklim.

3.2) Elkdievība ir stingri noliegta, un neviena cilvēka darināta lieta nevar stāties Dieva vietā un tikt pielūgta.

3.3) Attiecībā uz ebreju garīgo dzīvi galvenā uzmanība tiek pievērsta svētās dienas (sabada) svētīšanai.

3.4) Tora lielāko uzmanību pievērš sabiedriskajām attiecībām cilvēku starpā. Uzsvars tiek likts uz ģimenes aizsargāšanu un disciplīnu – vecāku godāšanu un laulības nepārkāpšanu.

4) Līdz ar derības slēgšanu un mācības došanu sākas ebreju kulta dzīves veidošana.Arī to veic mozus pēc Dieva norīkojuma.

4.1) Izveido centrālo svētnīcu (derības telti) ar derības šķirstu, kurā glabājas derības liecības (baušļu tāfelītes), un uzceļ altāri.

4.2) Izveido un iesvēta priesteru kārtu ar savām īpašām drēbēm un nozīmēm (pirmais priesteris – Ārons).

4.3) Nosaka zināmu upurēšanas sistēmu (lai atpirktos no grēkiem) un upurēšanas kārtību.

4.4) Izveido ģimenes rituālus un izstrādā šķīstīšanās noteikumus.

C.Svētie raksti.

1) Šķirsts ar rakstīto Dieva vārdu kā Dieva pastāvīgās klātbūtnes apliecinājums glabājas centrālās svētnīcas svētākajā vietā.

2) Jūdaisms vienmēr ir izcēlis tieši rakstītā vārda, Dieva vārda lasīšanas, saprašanas un izskaidrošanas nozīmi.

3) Vēsturiski atšķiramas trīs rakstu daļas:

3. 1) Tora jeb Mācība, kas aptver pirmās piecas Mozus sarakstītās grāmatas.

3.2) Nebiīm jeb Pravieši, dažādu praviešu darbi, kuros runāts par Toras ievērošanu.

3.3) Ketūbīm jeb Raksti, kas ir dažādi darbi, kas saistīti ar ebreju reliģiskās dzīves jautājumiem.

4) Ebreju svētie raksti ir rakstīti ebreju valodā, ietverot likumus, stāstus, vēsturisku skatījumu, notikumu aprakstu, dzeju, sakāmvārdus.

D. Izraēla valsts veidošanās un tās likteņi.

1) Kanaāna bija apdzīvota ~ no 1200. līdz 1020. g. Pr. Kr., un Izraēla tautai bija jācīnās ar dažādiem iebrucējiem.

2) Sākumā, dzīvojot Kanaānā, visas 12 ciltis turējās kopā, kuras vienoja Sīnāja derība un paļaušanās Jahvem, tomēr tām nebija vienas kopīgas valdības. Vēlāk iedibināts tika soģu laikmets, kad tautas dzīvi noteica Dieva aicināti vadoņi – tiesneši un karavadoņi. Tomēr konfederācija kļuva vājāka un bija nepieciešamība pēc kēniņvalsts dibināšanas.

3) Valdniekam (ķēniņam) bija dievišķas pilnvaras (ķēniņš tika uzskatīts par Dieva izredzēto), jāpaklausa Dievam.

4) Izraēla monarhija pastāvēja ~490 gadus, tās pastāvēšanas laiku varam sadalīt vairākos posmos:

4.1) Apvienotā ķēniņvalsts.

Pr. Kr. 1020-1000 Sauls

1000.961Dāvids

961.922Zālamans

4.2) Dalītā ķēniņvalsts

Jūda (Jūdeja)(galvaspilsēta-

Jeruzaleme) Izraēla (galvaspilsēta – Samārija)

Dienvidu valsts (Ziemeļu valsts)

Dāvida dinastija – rehoboams Jeroboams I

922-915 922-901

* 597 – pirmās deportācijas * Omrija dinastija 876-842

* 587 – Jeruzalemes krišana un * Jehū dinastija 842-745

deportācijas * Ziemeļu valsts iznīcināšana 722/721 (iznīcina

* Dienvidu valsts krišana

587. g. , iznīcina babilonieši asīrieši)

* Samārijas krišana

* Deportācija

5) Spožākais bija Dāvida un Zālamana valdīšanas laiks, kad var runāt par izraēliešu impēriju.

5.1) Pēc Zālamana nāves 922. g. valsts sadalās Jūdā (Jūdejā) – Dienvidu valsts un Izraēlā – Ziemeļu valsts.

5.2) Dāvida valdīšanas laikā Izraēla valsts tika apvienota un nostiprināta ar Je eruzalemi kā galvaspilsētu. Valsts administrācija (tiesa) tika centralizēta ķēniņa rokās ar valdnieka ieceltiem tiesnešiem. Izveidojās īpaši administratori ar kalpiem priekšgalā. Dāvids bija izcils karavadonis, un valsts sniedzās no Libānas kalniem līdz Ēģiptes robežai, no Vidusjūras līdz Arābijas tuksnesim. Šajā laikā aizsākti garīgās mūzikas attīstība.

5.3) Zālamana (Dāvida dēls) valdīšanas laikā tika uzsākta Jeruzalemes tempļa celtniecība. Šis templis kļuva par vienīgo un centrālo ebreju tautas svētnīcu. Šis laiks bija pazīstams ar garīgās literatūras aizsākumu.

E. Praviešu darbība un mācība.

1) Pravieši – Dieva gribas paziņotāji, Jahves vēlmju vai gribas izteicējiem.

2) Pravieši runāja par to, kas attiecīgajā laikā norisinājās Izraēla tautā un tās apkārtnē.

3) Īsts pravietis nekad nerunā savā vārdā.

4) Cilvēki, arī valdnieki grūtos brīžos griezās pie pravieša, lai izzinātu Dieva gribu.

5) Pirmie pravieši parādījās monarhijas laikā.

6) Ievērojamākie pravieši – Elija un Elisa, kuru darbības laiks ~ 850.g.

Āmoss un Hozēja (~ 750. g.).

Jeseja (~742-700.g.)

Jeremija (~ 626-586. g. pr. Kr.)

7)Praviešu darbība kopumā ilgusi 400 gadus.

8) Visi pravieši apzinājās, ka viņi ir Dieva sūtīti vēstneši un jāsludina Dieva vārds, jāpauž d

. . .

17) Visi notikumi ir veicinājuši ebreju valsts atjaunošanu, kas ANO palīdzību sākās 1947.g. un kam sekoja plaša ebreju tautas migrācija.

18)Diemžēl Izraēlas atjaunošana bija saistīta ar Palestīnas dalīšanu, kas izraisīja gandrīz pastāvīgu arābu un izraēliešu konfliktu – pieci kari.

19) Izraēlas valsts ir sekulāra, demokrātiska politiska vienība, nevis ķēniņa Dāvida valsts pēctece. Reliģiskiem nogrupējumiem ir liela nozīme, bet valsts ir vairākkārt bijusi sociālistu rokās. Izraēlas pamatlicēji bija politiski cionisti, nevis reliģiski vadītāji.

20)Ebreju tautas vairākums vēl joprojām dzīvo ārpus Izraēlas, un ta am ir savas reliģiskas problēmas.

Join the Conversation