dieva dēli un saules meitas

1699 0

“Saules meitas un Dieva dēli”

Saules meitas

Ir minēta gan viena pati Saules meita, gan vairākas Saules meitas (divas vai trīs, bet visbiežāk konkrēts skaitlis nav nosaukts). Saules un Saules meitu identitātes jautājumus risinājis H.Biezais secinot, ka vienskaitlī minētā Saules meita visbiežāk tomēr ir domāta Saule pati. Saules meitu izskats īpaši neatšķiras no Saules, kaut gan tas nav tik sīki aprakstīts kā Saulei. Viņu iemīļotākā rota ir zelta vainags, ko viņas pašas sev darina.

Aiz Daugavas vara dārzs

Baltā smilšu kalniņā;

Tur ziedēja zelta ro ozes,

Sudrabiņa magoniņas.

Dieva dēli bāleliņi

Pušķoj’ savas cepurītes,

Saules meitas jumpraviņas,

Darināja vainadziņus.

Saules meita iesaistīta debesu kāzās kā līgava. Tautasdziesmās minēta gan rotaļāšanās ar Dieva dēlu, gan pašas kāzas. Precinieks var būt ne tikai Dieva dēls, bet arī Auseklis un Mēness.

Dieva dēli, Saules meitas

Rotaļām spēlējās,

Rotaļām spēlējās

Pa rociņu rociņām.

Dieva dēlis, Saules meita

Par Daugavu rokas deva;

Tik tie zelta gredzentiņi

Nesabira Daugavā.

Saules meitas darbošanās saimnieciskajā sfērā neko īpaši neatšķiras no lauku sievietes ikdienas darbiem. Saules meita pļauj zīda pļavas, grābj sienu, vērpj dziju, auž, kurina pirti u.c. Kā jau pie debesu būtnēm raksturīgs, Saules meitas atribūti (darba rīki, drānas u.c.) ir no zelta vai sudraba.

Dieva dēlis sienu pļāva,

Spailes gali Daugavāi;

Saules meita grābt tecēja

Sudrabiņa grābeklīti.

Mitoloģijas enciklopēdija, 1994.

Saules meitas ir latviešu mitoloģiskās būtnes, kas saistītas ar Sauli. Saules meitas uzskata par rīta un vakara krēslu vai blāzmu, identificē viņas ar jauno sauli, t.i., ar rīta vai pavasara sauli. P.Šmits domā, ka Saules meitas ir saules gaisma vispār vai saules stari, kas vakaros slīkst jūrā. V.Sinaiskis cenšas pierādīt, ka Saules meitas ir planētas, arī Venera. Dažās ainās, it īpaši izrotāšanās gadījumos, Dieva dēli minēti kā slepeni novērotāji. Viņi lūkojas Saules meitu rīcībā “caur magoņu lapiņām”, “caur pelēku mētelīti” vai “zelta kārklu krūmiņā”. Dieva dēli piedalās Saules meitu izrotāšanā, kaldinot vainagu. Mīlestības rotaļa beidzas derībās un precībās. Precinieku lomā sastopams ne vien Dieva dēls, bet arī Mēness un Auseklis. Vairākās dziesmās minētais Dieviņš laikam kaut kādu iemeslu dēļ ir izspiedis Mēnesi. Pērkons piedalās te precinieka, te vedēja vai panāksnieka lomā. Šie piemēri apstiprina uzskatu, ka Saules meitas bieži ir tikai mātes meitu līdzinieces. Tomēr aiz šādas Saules meitu cilvēciskošanas slēpjas senāki mīti par viņām kā mītiskām debesu būtnēm; to apliecina Saules meitu rotu mirdzums un greznums, kas atklāj viņus sakarus ar Sauli un saules gaismas parādībām. Īpaši tas uzsvērts Saules meitas aizvešanā pār jūriņu, iebrišanā jūrā, ka ne “matu galus neredzēja”, viņas slīkšanā jūrā vai avotā, “zelta kannas mazgājot”; no slīkšanas viņu izglābj Laima vai Dieva dēli. Te attēlotas gaismas parādības, kas saistās ar saules rietu, dažādiem gaismas efektiem, stariem u.tml.

Seno latviešu debesu dievu ģimene, 1998.

Personificētā Saule latviešu tautas tradīcijās tēlota dažādi. Ļoti izplatīts ir priekšstats, ka Saule ir jaunava, tautas valodā Saules meita. Tā par Sauli kā mietu nepārprotami runā šāds teksts:

Kas to teica, kas redzēja,

Ka jūrāi miežus sēja?

– Tad jūrāi miežus sēja,

Kad Saulīte meita bija.

Teksts liek domāt, ka tautā bijis nodibinājies uzskats, ka Saule nav vairs meita, bet, kā tas tekstos biežāk lasāms, tā ir māte. Bet blakus tam ir sastopami arī daudz noteiktāki apgalvojumi par Sauli kā meitu. Tekstos ir arī ļoti izplatīts priekšstats, ka Saulei ir meita, bet, skatoties tikai tīri gramatiski, nav iespējams atšķirt, tekstā ir runa par Sauli kā meitu vai Saules meitu, piemēram:

Saules meita jūru brida,

Vainadziņu vien redzēja;

Dieva dēli maliņā

Zelta krustu vēcināja.

Saules meita sagšas auda,

Vidū gaisa stāvēdama:

Divi lāses tīra zelta,

Treša tīra sudrabiņa.

Dieva dēli

Dieva dēli ir mitoloģiskas būtnes, kas minētas tautasdziesmās. Pazīstamākais tautasdziesmu motīvs, kurā darbojas Dieva dēli, ir debesu kāzas. Dieva dēli šajā motīvā ir Saules meitas precinieki (tāpat kā Auseklis un Mēness). Dieva dēlu pieminējums lielākoties ir daudzskaitlī, tomēr tiešs cik viņu ir, minēts netiek. Retāk minēts viens Dieva dēls.

Lauž, meitiņa, ko lauzdama,

Galotnīti vien nelauž!

Rītu nāks Dieva dēlis,

Tas lauzīs galotnīti.

Dieva dēli kā jau debesu iemītnieki ir ģērbti ļoti krāšņi. Viņiem ir ziediem rotāta cepure, zīda zeķes, stikla kurpes, pelēks vai zelta mētelis vai kažoks.

Saule kokles skandināja,

Austriņāi sēdēdama:

Dieva dēli danci veda

Ūbra, bebra kažokos.

Tāpat kā visu debesu sētas iemītnieki, arī Dieva dēli dara lauku saimniekam labi pazīstamus darbus, piemēram, līž līdumu, piedalās aršanas un sēšanas darbos, pļauj sienu. Dieva dēli pazīstami arī kā amatnieki: viņi būvē tiltu, ceļ pirti, stalli, kaldina Saules meitai jostu.

Dieva dēli tiltu taisa,

Vairāk zelta, ne sudraba;

Saules meita pāri gāja,

Kā lapiņa drebēdama.

Tikai retumis Dieva dēli veici cilvēkam neiespējamus darbus:

Kas varēja grožus vīt

No straujā ūdentiņa?

Kas varēja vilnu cirpt

No pelēka akmentiņa?

Dieva dēli grožus vija

No straujā ūdentiņa;

Saules meitas vilnu cirpa

No pelēka akmintiņa

Kas varēja to darīt,

Jūras vidū kaudzi mest?

To darīja Dieva dēls,

Saules meitu precēdams.

Pētnieku interpretācija par šīm mitoloģiskajām būtnēm ir diezgan dažāda. Dieva dēli tiek saistīti ar dievišķajiem dvīņiem, astronomiski ar Marsu, Jupiteru un Saturnu, arī ar grieķu Dioskūriem un indiešu Ašviniem. Elza Kokare secina, ka tipoloģiskā un etimoloģiskā ziņā Dieva dēli var tikt uzskatīti par grieķu Dioskūru un indiešu Ašvinu substrātu, kas iekļaujas indoeiropiešu mitoloģiskajos priekšstatos.

Dainas daudzina Dieva dēlus, palaikam sakarā ar Saules meitām: viņi ir Saules meitu līgavaiņi.Dainu par Dieva dēliem ir daudz, taču skaidrības par viņiem šobrīd vēl visai maz. Piemēram, kas ir Dieva dēlu māte? Ja Debes(u) tēva pretmets ir Zemes māte, tad Dieva pretmetam jābūt Mārai, taču par īstu ģimeni šis pāris latviešu mītos nav izveidojies: nekur nav sacīts, ka Dieva dēlu māte būtu Māra vai Zemes māte.

Pāris dziesmām nebūs noliedzama kristietības ietekme. Šīs dziesmas tātad ir va ai nu jaunas, vai arī tās ir vecu dziesmu jauni pārveidojumi. Tajās runāts par Dieva dēlu dziesmu gandrīz vai evanģēlija nozīmē, t.i., – par Jēzu Kristu:

Skrej, bitīte, loki spārnus,

Aiznes vasku Vāczemē:

Tur piedzima Dieva dēls,

Tam vajaga gaišumiņa.

Par Vāczemi dainas visai bieži dēvē nevis to, no kuras šurp atnākuši vācieši, bet reizēm arī zemi, kur mīt mirušo dvēseles. Šai gadījumā tā iespējams, ir jūdu zeme, kurā piedzimis Dieva dēls Jēzus Kristus.

Daudzās jo daudzās dainās Dieva dēli acīmredzot ir debesu spīdekļi:

Kur palika zaļa birze?

– To nolīda Dieva dēli.

Kur palika Dieva dēli?

– Tie uzkāpa debesīs,

Ar stīgām stīgodami,

Ar bungām bungodami.

Ko tie dara debesīs?

– Sēd pie galda rakstīdami,

Kam būs mirt, kam dzīvot

Šai baltā saulītē.

Tā ka Dieva dēli jo bieži ir Saules meitu precinieki, bet tādi reizēm ir arī vārdā sauktie Auseklis, Mēness vai Pērkons, tad arī viņi šādos gadījumos turami par Dieva dēliem, piemēram:

Auseklītis agri lēca,

Saules meitas gribēdams.

Lec, Saulīte, pate agri,

Nedod meitu Ausekļam!

Par puslīdz droši Dieva dēlu izlūkojams Sietiņš (Simtacītis), k

. . .

Seno latviešu debesu dievu ģimene, 1998.

Parasti teksti runā par Dieva dēliem daudzskaitlī, tieši neminot skaitli. Tikai nedaudzos tekstos runāts par diviem, reizēm trijiem vai pieciem dēliem. Lielā skaitā tekstu Dieva dēls sastopams vienskaitlī, bieži ar lāpām vokāli galotnē: Dieva dēlis. Mainīgais Dieva dēlu skaits un it sevišķi tā minēšana vienskaitlī rada grūtības tekstu pareizā izprašanā.

Dieva dēliem, tāpat kā citiem debesu iemītniekiem, ir ļoti krāšņs apģērbs. Viņiem ir cepure, kuru viņi pušķo ar dažādām puķēm: rozēm, magonēm. Viņiem ir zī īda zeķes, stikla kurpes. Salīdzinot ar Saules krāšņo tērpu, izrādās, ka viņi tomēr ir nabagāki – bandinieki, kas izteikts ļoti gleznaini:

Saule sēd lazdiņā,

Zelta kurpes kājiņā;

Dieva dēli bandinieki,

Nava tādu zābaciņu.

Protams, apģērba aprakstā netrūkst tik populārā mēteļa, kas, tāpat kā pašam Dievam, ir pelēks, dažreiz arī sudraba. Jo poētiski kādā dziesmā aprakstīta viņu ģērbšanās kažokos – kā īstiem bagātniekiem:

Saule kokles skandināja:

Austriņāi sēdēdama;

Dieva dēli danci ved

Ūdra, bebra kažokos.

Tikpat cieši kā Dieva, arī viņa dēlu dzīve ir saistīta ar zirgiem. Liels skaits dziesmu min tikai pašu faktu, ka viņiem ir zirgi vai ka viņi seglo zirgus. Zirgi ir balti, ļoti bieži sirmi, ar sudraba pogām, ābolaini, dažreiz melni. Dieva dēli arī paši gana savus zirgus. Nekas nav sacīts par viņu jāšanu pieguļā, kaut gan Dievs pats, kā zinām, to dara. Viss minētais viņus piepulcina pie plašās debesu jātnieku saimes:

Krustiem auga bērzu saknes,

Krustiem zvaigznes debesīs;

Sāņiem jāja Dieva dēli,

Krustiem tek kumeliņi.

Viņiem kā jātniekiem pieder arī zobens, pie tam trīs kantīm. Kājās viņiem ir zābaki ar piešiem.

Bet, ja vajag, viņi savus zirgus jūdz arī ratos vai pat kamanās, Saules meitu vizinot. Parasti Dieva un Dieva dēlu zirgi ir tik stipri, ka tie nekad nepiekūst, nedz svīst, tādēļ arī nekad nav jāpūtina

Literatūra:

LD – Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava – Pēterburga, 1894 – 1915.www.dainuskapis.lv

Biezais H. Seno latviešu debesu dievu ģimene. R., 1998.

Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.

Join the Conversation