Brīvības cīņas posmi

1037 0

Untitled

Brīvības cīņas 4 posmi

1 posms:1919.gada janvārī -1919.gada maijam

1919.gada 3.janvārī Rīgu ieņem Sarkanā armija. Latvija ir kara stāvoklī ar Padomju Krieviju.

1919.gada 5. janvāris: Izveidots Latviešu atsevišķais bataljons, ko komandē Oskars Kalpaks, pagaidu valdība atkāpjas no Jelgavas uz Liepāju.

1919.gada 13-15.janvarī 1.Latvijas Padomju kongress pasludina Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku.

1919.gada 25.janvārī dibina Tautu Savienību.

31. janvāris: Padomju Latvijas spēki ir iekarojuši praktiski visu Latviju, Latvijas Republikas valdība un vācu spēki kontrolē tikaiKurzemes daļu uz rietumiem no Ventas.

1919.gada 3.februārī par Vācijas karaspēka virspavēlnieku Baltijā kļūst ģenerālis Rīdigers fon der Golcs.

1919.gada 3.martā Sākas Golca komandētās Dzelzsdivīzijas, Baltijas landesvēra un n Latviešu atsevišķā bataljona (no 14. marta — “Latvijas armijas dienvidu grupas”) pretuzbrukums Latvijas SPR spēkiem.

1919.gada 4.martā Liepājā darbu sāk Latvijas Preses birojs “Latopress”- šodienas informācijas aģentūras “LETA” priekštecis.

1919.gada 6.martā pie „Airītēm” krīt landesvēra Latviešu bataljona komandieris pulkvedis un pirmais LR armijas virspavēlnieks Oskars Kalpaks. Viņā vietā stājas Jānis Balodis.

10. marts: Tiek atbrīvota Saldus pilsēta.

21. marts: Latviešu atsevišķo bataljonu pārformē par brigādi.

1919.gada 31.martā Igaunijas teritorijā izveido Ziemeļlatvijas brigādi.

1919.gada 16.aprīlī. Vāciešu organizētā puča rezultātā 11.maijā varu pārņem Niedras valdība, bet Latvijas Pagaidu valdības jeb Ulmaņa Pagaidu valdība patveras uz kuģa”Saratova”.

1919.gada 4.maijā nodibina Latvijas Mākslas akadēmiju.

1919.gada 6.maijā Parīzes Miera konferences ietvaros izveido speciālu Baltijas komisiju Esme Hovarda vadībā.

1919.gada 22.maijā landesvēra vācu daļas ieņem Rīgu.

1919.gada 23. maijs. Rīgā iesoļo Latviešu atsevišķā brigāde.

2 posms:1919.gada jūnijs, jūlijs jeb Cēsu kaujas

Cēsu kaujas bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās, kuras notika 1919. gada jūnijā starp Igaunijas armijas un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajiem Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Landesvēra (zemessardzes) un no vācu algotņiem veidotās Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses. Pateicoties galvenokārt Igaunijas armijas daļām, pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam pie Cēsīm t.s. Niedras valdības spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. No pilnīgas sagrāves tos paglāba tikai sabiedroto misijas iejaukšanās.

3. jūlijā Strazdumuižā (pie Rīgas) tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri bez kaujas atstāja Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet t.s. Niedras valdība atkāpās, atzīstot K.Ulmaņa kabineta leģitimitāti. Vēlāk visiemVācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs atkal tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts britu virsnieks Harolds Aleksanders.

Cēsu kaujas hronoloģija:

1919.gada 3. jūnijs: Vācu spēki sasniedz Cēsis.

1919.gada6.jūnijā sāks Cēsu kaujas, kurās līdz 3.jūlijam pret vācu karspēku un landesvēra vācu daļām cīnījās Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas brigāde ģenerāļa Jorģa Zemitāna vadībā.

1919.gada 10.jūnijā Parīzes Miera konferences Baltijas komisija izskata Latvijas iespējamo atzīšanu de jure, to noraidot.

1919.gada jūnijā Jelgavā ierodas bijušais Krievijas armijas virsnieks Pāvels Bermonts, kurš sevi sāk dēvēt par kņazu Bermontu – Avalovu un organizē Rietumkrievijas atbrīvošanas armiju.

1919.gada 19-22.jūnijs kaujas pie Cēsīm. Igauņu un latviešu karaspēks sakauj vācu karaspēka vienības pie Cēsīm 22.jūnijā, vēlāk šo dienu svin kā Varoņu dienu.

1919.gada 28.jūnijā Parīzē paraksta Versaļas līgumu.

1919.gada 3.jūlijā noslēgts Strazdumuižas miers, paredzot, ka vaciešiem, kas nav Latvijas pavalstnieki, jātstāj Rīga un Latvija.

1919.gada 6.jūlijā Rīgā ienāk Ziemeļlatvijas brigāde ar ģenerāli Jorģi Zemitānu priekšgalā.

1919.gada 8.jūlijā Rīgā ar kuģi “Saratov” no Liepājas atgriežas Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība.

1919.gada 10.jūlijā par Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku ieceļ ģenerāli Dāvidu Simansonu.

3 posms:1919.gada oktobris, Novembris – Bermontiāde

1919. gada 5. oktobris Vācijas misija slepeni atstāj Rīgu un pārceļas uz Jelgavu, tiek gatavots bermontiešu uzbrukums Rīgai.

Par spīti neveiksmēm, fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Viņš slepeni noslēdza līgumu ar avantūristu Pāvelu Bermontu, kurš vēlāk pats sevi pasludināja par kņazu Avalovu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par “Krievu Rietumu armijas” kodolu. Tai bija paredzēts cīnīties ar boļševikiem krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadībā, kura spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā. Tomēr Bermonts nepakļāvās Judeniča pavēlēm. Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība paredzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncentrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem.

Tomēr 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Pret labi apbruņotajiem vāciešiem valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Bermontieši ātri vien ielauzās Rīgā un ieņēma visu Pārdaugavu. Frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu.

Antante uzskatīja, ka fon der Golca rīcība neatbilst rietumvalstu politikas interesēm un tādēļ piesķīra Latvijai ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Lai apsteigtu Golcu, Latvijas armija 3. novembrī sāka pretuzbrukumu. Ar sabiedroto flotes artilērijas atbalstu latviešu spēki sāka uzbrukumu vāciešiem no ziemeļiem. Pēc niknām un smagām kaujām 1919. gada 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas. Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties, Latvijas armija turpināja pretinieka vajāšanu arī Kurzemē. Tika atbrīvota Jelgava, un vācieši dedzinādami un laupīdami atkāpās. Golcs saprata, ka kampaņa ir zaudēta un mēģināja vēlreiz novilcināt laiku. Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Bermonta armiju savā aizsardzībā un ka ir jāpārtrauc kaujas operācijas pret to. Atbildot uz to Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē, līdz Bermonta spēki tika padzīti no Latvijas, kur tos tālāk sakāva Lietuvas karaspēks, līdz to atliekas paglābās Austrumprūsijā. 1. decembrī Latvija bija pilnībā atbrīvota no vācu karaspēka.

 Bermontiāde hronoloģija:

5. oktobris: Vācijas misija slepeni atstāj Rīgu un pārceļas uz Jelgavu, tiek gatavots bermontiešu uzbrukums Rīgai.

8. oktobris: Bermontieši sāk uzbrukumu Rīgai un drīz vien ieņem Pārdaugavu.

3. novembris: Latvijas Republikas armija dodas pretuzbrukumā bermontiešu spēkiem.

11. novembris: LR armija pabeidz atbrīvo Rīgu no bermontiešiem.

22. novembris: Lietuvas armija pie Radvilišķiem sakauj bermontiešu karaspēka paliekas.

1. decembris: Latvija ir pilnībā atbrīvota no bermontiešu karaspēka.

4 posms:1920.gada janvāris- Latgale

Tālāk Latvijas Republikas armijai vēl stāvēja pretī lielinieku spēki, kas joprojām kontrolēja Latgali. Uz Latgales fronti tika pārsviesta Latgales divīzija, papildusKurzemes divīzijai, kas tur atradās jau pirms tam. Kopumā cīņai pret lieliniekiem LR armija sakopoja 2 divīzijas (6 pulkus), Latgales partizāņu pulku unlandesvēru, kas kopumā sastādīja 22 000 kareivju pie 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās arī ar Poliju, kas piekrita nosūtīt 20 000 vīru palīdzību cīņai pret Padomju spēkiem. Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi ne eprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa tika iekļauta Polijas sastāvā. Jau 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnu, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Braslavas apriņķī, un Grīva pataisīta par tā centru. Pēc poļu karaspēka aiziešanas no Grīvas un Ilūkstes apriņķa sakarā ar grūtībām padomju—poļu karā teritoriju ieņēma Latvijas armija. Tomēr Polija neatstāja savas pretenzijas uz šo teritoriju, un robežjautājums tika noregulēts tikai 1938. gadā.

Apvienotie Latvijas Republikas un poļu spēki janvāra laikā guva kontroli pār Latgali. Pirmajā februārī tika noslēgts pamiers ar Padomju Krieviju.

Hronoloģija:

3. janvāris: Sākas Latvijas un Polijas karaspēka ofensīva pret boļševikiem Latgalē. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņem Daugavpili.
• 13. janvāris: Par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
• 1. februāris: Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju.
• 17. – 18. aprīlis: Satversmes sapulces vēlēšanas.
• 1. maijs: Satversmes sapulces 1. sēde.
• 15. jūlijs: Tiek noslēgts pagaidu miera līgums starp Latvijas Republiku un Vāciju.
• 11. augusts: NoslēgtsLatvijas-Krievijasmiera līgums.

Join the Conversation