1905.gada revolūcija Krievijā un Latvijā

874 0

1905.gada revolūcija Krievijā un Latvijā.

20. gadsimta sākumā veidojās daudzas revolucionārās kustības. Lielākā revolūcija notika Krievijā. Sakāve krievu – japāņu karā, neatrisinātais zemes jautājums, strādnieku nežēlīgā ekspluatācija un viņu beztiesīgais stāvoklis, asas nacionālās pretrunas, feodālo palieku saglabāšanās un, galvenais, cara neierobežotā vara sekmēja revolūcijas sākumu. Kaut gan no ārpuses Krievijas impērija likās ne tikai liela, bet arī varena, 1905. gada notikumi šo ilūziju satricināja pašos pamatos. Revolūcija izvērtās plaša un dziļa, sevišķi Baltijas guberņās. Iemesls šai tautas vienotībai bija tās pašas neatrisinātās problēmas, kas ta agad kļuva svarīgas, izvirzījās priekšplānā. Latvieši arvien sāpīgāk izjuta savu pilsoņu tiesību un politisko brīvību ierobežojumus. Latviešiem trūka ne tikai politiskās brīvības un biedrošanās brīvības, bet arī preses brīvības un ticības brīvības. Par visu vairāk tauta tomēr sajuta pārkrievošanas spaidus un latviešu valodas degradēšanu. Skolās latviešu valoda bija aizliegta un pārvaldes darbā pieņēma tikai krievus, kamēr latvieši ar līdzvērtīgu izglītību bija spiesti izceļot uz Krieviju.

Tāpat tautas veiksmīgu attīstību kavēja muižnieku lielās privilēģijas. Dažiem simtiem muižnieku piederēja lielākā daļa Latvijas zemes un liela politiskā un ekonomiskā vara. Turklāt šī ekonomiski stiprā, par citiem pārākā minoritāte bija atbrīvota no daudzām nodevām un sociālām nastām, kuras uzlika zemniekiem. Vācu muižnieki bija galvenie lēmēji baznīcas lietās un baznīcas pārvaldē. Viņi bieži, izmantojot savas tiesības, pret draudžu gribu uzspieda latviešu draudzēm vācu mācītājus. Latviešiem nebija nekādas ietekmes savas zemes pārvaldē, nebija iespējams arī attīstīt ekonomiskās aktivitātes, jo muižnieki paturēja sev medību, zvejas, krogu turēšanas un tirgus tiesības un aizliedza zemniekiem izmantot pārdoto zemi rūpnieciskiem nolūkiem.

Neapmierinātība par esošo stāvokli un pastāvošo kārtību jau ilgi krājās latviešu sirdīs. Jaunā strāva palīdzēja tai pārvērsties revolucionārā situācijā. Revolucionārās situācijas izveidošanos veicināja arī tautā ļoti nepopulārais krievu – japāņu karš.

1905. gada 9. janvārī vairāki desmiti tūkstošu Pēterpils strādnieku ar baznīcas karogiem un svētbildēm priestera Gapona vadībā devās uz ķeizara pili, lai iesniegtu petīciju. Lielo cilvēku pūli nelaida pils tuvumā, un, kad demonstranti spiedās tālāk, karaspēks uz viņiem atklāja uguni. Krita vairāk nekā 100 demonstrantu, un vairākus simtus ievainoja.

Ziņai pienākot Rīgā, LSDSP izsludināja ģenerālstreiku. 13. janvārī Rīgā notika lielas demonstrācijas ar apmēram 20 000 dalībnieku. Gājiens, sasniedzot Daugavmalu, pie Dzelzs tilta sastapās ar instruktoru bataljona pusrotu. Uzradās vēl viena rota un tās abas atklāja uguni. Daudzi, nezinādami kurp bēgt, lēca uz Daugavas ledus, taču tajā pašā brīdī viņi ielūza un noslīka.

Pavasara pusē revolūcijas skarbo notikumu virpulis pārvietojās uz laukiem. Daudzviet notika muižas kalpu streiki, kuros izvirzīja saimnieciskas prasības, bet muižnieki tās parasti atraidīja un atriebās streikotājiem, izliekot viņus no dzīvokļiem vai ieslogot cietumā. Vēlāk sākās tā sauktās baznīcu demonstrācijas, kad pie baznīcām noturēja mītiņus, demonstrēja, dziedāja revolucionāras dziesmas un sarīkoja gājienus ar sarkaniem karogiem. Šāda notikumu gaita sāka uztraukt muižniekus un viņi sāka veidot tā sauktos pašaizsardzības pulkus. Viņi pat sāka arestēt un spīdzināt tos zemniekus, kurus turēja aizdomās par piesliešanos revolucionāriem. Šāda rīcība tautā izraisīja vēl saasinātāku reakciju. Sākās dedzināšana un policijas atbruņošana. 1905. gadā notika 1 000 sadursmes starp revolucionāriem un revolūcijas galvenajiem pretiniekiem.

Oktobrī stāvoklis kļuva nopietni draudīgs. Sākās dzelzceļnieku streiks, kas izvērtās strādnieku un ierēdņu ģenerālstreikā. Nikolajam II nekas cits neatlika kā parakstīt manifestu, kas apsolīja Krievijas pilsoņiem konstitūciju un pilsoniskās brīvības. Latvijā šo manifestu uzņēma ar sajūsmu un jau pēc mēneša Rīgā sanāca Latvijas skolotāju kongress un nolēma visus priekšmetus mācīt latviešu valodā.

Uz laukiem notika plašas tautas sapulces, kuras centās izklīdināt muižnieku vadītās karaspēku vienības. Tas daudzās vietās noveda pie asiņainām sadursmēm, arī cilvēku upuriem. Sīvas cīņas notika pie Tukuma, Talsos un pēdējā Aizputē, ko nesekmīgi mēģināja ieņemt revolucionārie spēki.

Revolūcija pilnībā attīstījās tikai nekrievu apgabalos. Un krievu zemnieku bezdarbība bija galvenais revolūcijas neveiksmes cēlonis.

Arī Latvijā varēja vērot pagurumu. Decembra vidū streiks bija jāpārtrauc, jo strādnieki vairs negribēja to turpināt. Latvijā ieradās militāri papildspēki, ielencot LSDSP centrāli Rīgā. Tika organizētas daudzas dažādas soda ekspedīcijas, kuru darbības rezultātā gāja bojā simtiem cilvēku.

Līdz 1908. gadam, kad Krievijas jaunais parlaments – Valsts Dome – likvidēja soda ekspedīcijas un atcēla kara stāvokli, bez tiesas sprieduma bija nošauts 2 041 revolucionārs, kara tiesa bija pasludinājusi 427 nāves spriedumus, katorgā uz Sibīriju bija izsūtīti 2 652, bet 7 000-8 000 sodīti ar cietuma sodiem. Ap 5 000 revolucionāru laimējās izbēgt uz ārzemēm.

1905. gada revolūcija latviešu tautai atnesa zināmus ieguvumus, par spīti baltvāciešu atriebībai. Ieviesa ticības brīvību un atviegloja biedrošanās un publicēšanas noteikumus. Atcēla “drukas aizliegumu” Latgalē un Lietuvā. Revolūcijā izcīnītie atvieglojumi un vispārējā saimnieciskā rosība veicināja arī garīgās kultūras attīstību. Ievērojami uzplauka avīžniecība un grāmatniecība. Attīstījās latviešu ļoti iemīļotā skatuves māksla: Rīgā bija divi teātri – Latviešu un Jaunais teātris, arī citur Latvijā tika izveidoti teātri.

19. gadsimta beigas Latvijā iezīmējās ar saimniecisku krīzi, bet pēc revolūcijas sākās strauja augšupeja saimnieciskajā dzīvē, sevišķi pilsētās. Līdz ar rūpniecības ekspansiju pieauga arī tajā nodarbināto skaits. Pieauga strādnieku skaits, vairojās iedzīvotāju turība, un lielas materiālās vērtības pārgāja arī latviešu rokās.

Join the Conversation