14.gadsimta mūzika

786 0

14.gadsimta mūzika

Mūzika radusies, atdarinot dabā dzirdētas skaņas. Tā kļuva par cilvēka darba, kulta paražu, izklaidēšanās, karagājienu neatņemamu sastāvdaļu. Mūzika bija saistīta ar darba, dejas, poēzijas ritmiku. Pakāpeniski mūzika veidojās par patstāvīgu mākslas veidu. Jau verdzības un agrā feodālisma laikā radās profesionālā garīgā mūzika. Attīstījās arī tautas un laicīgā mūzika, ko radīja tautas dziesminieki (minnezengeri, skomorohi, trubadūri). Renesanses laikmetā (14. – 16.gs.) attīstījās vokālā sadzīves muzicēšana.

Populārākie vokālās mūzikas žanri bija:

 villanella

 frotola

 madrigāls

 šansons

Augstu profesionālās attīstības pakāpi mesas un motetes žanrā sasniedza daudzbalsīgā a cappella kora mū ūzika (stingrā stila polifonija). Izveidojās komponistu skolas.

Sākot ar renesanses laikmetu, kas aptver 14. – 16.gs., Rietumeritopas zemēs feodālisma kultūra sāka pārveidoties buržuāziskajā kultūrā izraisot intensīvu mūzikas attīstību. Mūzikai daļēji atbrīvojoties no baznīcas un galma rituālu apkalpošanas, aizvien vairāk izcēlās tās estētiskās un izzinošās funkcijas. Humānisma ideoloģijas ietekmē mūzikā izvirzījās individuālie faktori – komponista personības vaibsti, viņa radošā izdoma, cilvēciskās jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamu komponistu daiļradē izveidojās krāšņa un bagāta skaņu mākslas valoda, kas radīja priekšnosacījumus harmoniski pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai, kura kļuva par galveno mūzikas formāciju visā renesanses laikmetā.

Renesanses laikmetā radās dažādi laicīgās mūzikas žanri, galvenokārt vienkāršas vairākbalsīgas dziesmas. Itālijā tādas bija villanellas, frotolas, kačijas, ballatas, tautas sadzīvē izplatījās laudas – himniska rakstura garīgas dziesmas. Spānijā laicīgās dziesmas bija romances, Francijā – šansoni. Stila ziņā izsmalcināti madrigāli no Itālijas izplatījās arī citās Eiropas zemēs. Patstāvīgu māksliniecisku vērtību ieguva baznīcas mūzikas žanri – mesa, motete. Garīgajā mūzikā pieauga tautas mākslas ietekme, īpaši zemēs kur bija izraisījusies antikatoliskā reformācijas kustība: husītu himnas Čehijā, hugenotu psalmi Francijā, protestantu korāļi Vācijā.

Krasi pieauga skaņu mākslas cienītāju skaits. Sadzīvē uzplauka gan vokālā muzicēšana, gan arī atsevišķu instrumentu, īpaši lautas spēle. Joprojām attīstījās ērģeļu spēle.

Jaunā progresīvā mūzikas virziena idejas pirmo reizi sistematizēja franču kompanists, dzejnieks humānists, matemātiķis Filips de Vitrī (1291 – 1361) savā traktātā “Ars nova” (“Jaunā māksla”), kas tika publicēts Parīzē ap 1320. gadu. Revidējot viduslaiku sholastiskās dogmas, te tika izvirzīti jauni, dzirdes iespaidos pamatoti uzskati par skaņu izmantošanas principiem mūzikas darbos. Atzīstot tercas un sekstas par konsonējošiem intervāliem, pieļaujot skaņu hromatisku paaugstināšanu vai pazemināšanu, paplašinot kompozīcijās izmantojamo metrisko attiecību sistēmu, radās iespēja mūzikas dabisko likumsakarību dziļākai izpratnei.

Franču komponists un dzejnieks Gijoms de Mašo (ap 1300 – 1377) savās dziesmās (balādēs, rondo) un motetēs saistīja viduslaiku truvēru tradīcijas ar jauno polifonijas mākslu. Attīstoties sarežģītajai imitāciju un variēšanas tehnikai, polifoniskajā rakstībā izkristalizējās arī priekšnosacījumi cita veida daudzbalsībai – homofonijai. Viņš uzrakstījis vissenāko franču četrbalsīgo messu par godu Kārļa V kronēšanu 1364.gadā.

Gijoms de Mašo nosauca ērģeles par “instrumentu karali”. Tajā laikā pastāvēja trīs ērģeļu veidi – neērtās baznīcu ērģeles un ērģeles laicīgām vajadzībām: portatīvi jeb pārnēsājamās ērģeles un pozitīvi jeb ērģeles, kas tika turētas vienā vietā. Ērģeles ir pats vecākais klaviatūras instruments, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Itāļu agrīno renesansi pārstāv Florencē dzīvojošais Frančesko Landīno (1325 – 1397) – neredzīgs ērģelnieks un komponists, daudzu vokālu ansambļu autors. Šo ansambļu vidū sevišķi svarīgi ir madrigāli. Tā saucās dziesmas dzimtajā valodā ar laicīgu tematiku (atšķirībā no agrāk izplatītajiem garīgajiem dziedājumiem latīņu valodā). Madrigālu sākotnējais tips – dziesma divām vai trijām balsīm, kas sastāvēja no vairākām strofām ar piedziedājumu. Tas izveidojās no mīlas lirikas apgarotajiem F. Petrarkas (1304 – 1371) tekstiem un F. Landino mūzikas. Aklais komponists Landīno bija viens no vadošajiem 14. gadsimta ērģelniekiem, kas biežāk spēlēja pozitīvus.

Pēc ars nova uzplaukuma 14. gadsimta Itālijā nākošais skaņu mākslas attīstības posms sākās 16. gadsimtā, kad tās mūzika ieņēma vadošo vietu visas Eiropas mūzikas kultūrā.

Džons Dansteibls (1370/1380 – 1453) Anglija, Londona. Viņš bija angļu komponists un mūzikas teorētiķis. No 1419. – 1440. gadam kalpoja H

. . .

Join the Conversation