Publisko tiesību līguma jēdziens un veidi

1646 0

Publisko tiesību līguma jēdziens.

Publiskā administrācija savā būtībā izmanto ne vien vienpusējas gribas izteikumu (valsts pārvaldes akti), bet arī vienošanos, slēdzot publisko tiesību līgumus.

Publisko tiesību līgums ir vienošanās starp diviem publisko tiesību subjektiem vai publisko tiesību un privāto tiesību subjektu, lai sasniegtu sabiedriskām interesēm atbilstošu mērķi.

Publisko tiesību līgumus var noslēgt:

• Saistībā ar sabiedrisko dienestu darbību

• Ar mērķi iegādāties, pārdot vai izmantot īpašumu, lai ar tā palīdzību nodrošinātu sabiedrisko kārtību vai sniegtu sabiedriskos pakalpojumus

• Saistībā ar sabiedriskajiem darbiem

• Lai noformētu attiecības par personāla noalgošanu

• Lai nodrošinātu dažādu pa akalpojumu sniegšanu

Sakarā ar to, ka atsevišķi līgumi tiek noslēgti privāto tiesību jomā, ne visi līgumi, kurus noslēdz publisko tiesību subjekti, ir publisko tiesību. Šādus privāttiesiskos līgumus, kurus noslēdz publiskās administrācijas institūcija, ir pieņemts saukt par administrācijas līgumiem. Publiskie tiesību līgumi ir saistīti ar publiskajām administratīvajām attiecībām, bet strīdi tiek risināti administratīvajā tiesās. Noslēdzot šādus līgumus, publiskā administrācija aizstāv publiskās intereses. Tādējādi publisko tiesību līgums tiek nošķirts no privāttiesiska līguma.

Publisko tiesību līgumu īpatnības.

Pastāv divi veidi kā atzīt līgumu par publiski tiesisku:

1. uz ārēja normatīvā akta pamata-likumdevējs tieši kvalificē līgumu kā publisko tiesību līgumu, paredzot to uz ārēja normatīva akta pamata, vai netieši kvalificē, norādot, ka izlemt jautājumu vai vienošanās ir administratīvs līgums, ir tiesu kompetencē.

Piemēram, Latvijas Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12. pantā ir izmantota šī pieeja līgumu kvalifikācijai. Šajā pantā noteikts: lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju efektīvu izpildi, piekritīgā iestāde likumā noteiktajā kārtībā slēdz šādus publisko tiesību līgumus valsts pārvaldes jomā: sabiedrības līgumu, administratīvo līgumu, deleģēšanas līgumu un līdzdarbības līgumu.

Publisko tiesību līgumus reglamentējošos likumus var iedalīt divos līmeņos.

Pirmajā ir tiesību akti, kuros nostiprināti publisko tiesību līgumu tiesiskā regulējuma vispārējie noteikumi. Likumos, kuros tiek nostiprināti šādi noteikumi, visbiežāk netiek ietvertas normas, kas regulē privāttiesiskos līgumus, bet var būt atruna par gadījumiem, kad publisko tiesību līgums var tikt izmantots privāto tiesību normu regulēšanā.

Otrajā atrodas speciālie likumi, kuri satur atsevišķas tiesību normas, kas tieši vai pastarpināti satur publisko tiesību līgumu regulējumu un attiecas uz konkrētu pārvaldes nozari. Piemēram, celtniecība, nodokļu likumdošana, dabas aizsardzība utt. Publisko tiesību līgumu regulējums var tikt noteikts reglamentārajā likumdošanā.

2. uz tiesu prakses pamata. Tas notiek gadījumos, kad likumdevējs nosaka, ka līgums ir publisko tiesību līgums. Bet šādi gadījumi ir visai reti.

Daudzu valstu tiesu prakse izmanto divus kritērijus, lai konstatētu administratīvu līgumu.

Viens no tiem ir dabiskais kritērijs. Tas saistīts ar līguma subjektu sastāvu. Publisko tiesību līgumā viens no subjektiem obligāti būs publiska persona, piemēram, valsts iestāde, pilnvarota persona vai subjekts, kam deleģēta valsts funkciju veikšana. Šim kritērijam ir arī atsevišķi izņēmumi. Tā par administratīvu līgumu tiek uzskatīts līgums, kas noslēgts starp divām privātpersonām, ja vienai no pusēm ir pilnvaras, ko tai nodevusi publiska juridiska persona, vai ja saistībā ar līgumu paredzētais darbs ir publisks. Piemēram, ceļu darbi.

Otrs kritērijs ir materiālais kritērijs. Tas saistīts ar līguma saturu. Lai līgumu atzītu par administratīvu, ir jāievēro vismaz viens no šādiem kritērijiem: a) tieša līguma priekšmeta saistība ar rīcību, kas saistīta ar publiskajām interesēm b) līguma s

. . .

Join the Conversation