Fricis

618 0

Fricis Bārda – latviešu filozofiskā romantisma pārstāvis, dzejnieks un domātājs.

Dzimis 1880. gada 13. janvārī Pociema Rumbiņu mājās. Izaudzis patriarhālā latvju laiku sētā, kurā stingri ievēro reliģiskās tradīcijas. Dziļi reliģiozā vide zēnā atstāj neizdzēšamas pēdas un sekmē viņa pasaules uztveres ievirzi ideālistiskā gultnē.

Mācījies viņš Pociema pagastskolā, Umurgas draudzes skolā, Limbažu pilsētas skolā, vēlāk Valkas skolotāju seminārā Rīgā. F. Bārda jau semināra gados daudz lasa – gan daiļliteratūru, gan filozofiskos rakstus, nododas dažādu reliģiju un ar tām saistīto filozofisko uzskatu studijām. Pēc semināra strādā Katlakalna draudzes sk kolā, šai periodā iznāk viņa pirmais iespiestais dzejolis “Raibais pavediens” un arī citi darbi. Jau pirmajā dzejolī parādās romantiķiem raksturīgais dzīvības un nāves motīvs, kā arī visai viņa turpmākai daiļradei raksturīgais īpatnējais, gleznainais skatījums uz dabu.

1905. gadā viņš dodas uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, bet viņa studijas pārtrauc karš. Dzejnieks atgriežas Rīgā, nododas rakstīšanai. Pēc gada Bārda aizbrauc uz Vīni, lai kā brīvklausītājs studētu Vīnes universitātes filozofijas fakultātē. Šo studiju laikā padziļinās viņa ideālistiskais pasaules uzskats, viņš iepazīstas ar slavenu domātāju darbiem. Te sākas aizraušanās ar Bergsona, Šopenhauera, Platona, Nīčes, Kanta idejām. Viņu ietekmē Bergsona intuitīvā filozofija, arī citu darbi.

Platona idejas arī aizgūst, bet daiļradē tās parādās vēlāk.

1911. gadā iznāk viņa pirmais dzejas krājums “Zemes dēls”, 1923. gadā ( jau pēc viņa nāves ) – otrs “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”. Gara vertikāli Friča Bārdas dzejā šis Dzīvības koks arī ievelk – lapotne, kas tiecas uz debesīm un viss koks simbolizē cilvēka atrašanos starp dabas nolēmumu un cilvēka paša radīto, reālo un nereālo.

Fricis Bārda no dzīves aiziet 1919. gada 13. martā, atstādams mums savus brīnišķīgos darbus un tik daudz neatbildētu jautājumu.

1906. gadā devies uz Vīni, lai kā brīvklausītājs studētu filosofiju. Tipiski romantisks liriķis. F. Bārdu varētu dēvēt par filosofiski romantiķi, – tāds viņš neapšaubāmi bija. Visu negaro mūžu F. Bārdu saistījusi filosofija un estētika.

F. Bārdam kā dzejniekam romantiķim raksturīga garīgās, jūtu dzīves absolutizēšana, ilgas pēc skaistuma apkārtnē, dabā, cilvēku attiecībās, mākslā. Skaistumam, garīgumam jāstāv pāri ikdienišķajam, sadzīviskajam. Parasti romantiķi, arī F. Bārda asi izjūt nesaskaņu starp ilgām un reālo dzīvi. No tā arī rodas mūžīgā diskomforta izjūta un vientulība. Rakstot dzeju F. Bārda atklāj sevi kā cilvēku ar noteiktu filosofisko un reliģisko pārliecību.

F. Bārdam piemīt īpašība apcerēt, idealizēt visādas īpašības un domas. Nemēdz reālo pārvērst par nereālo. Tas nav nepieciešama, jo katrai dzīves vērtībai ir sava vieta, un mēs esam tikai pakārtoti. Viss notiek mijiedarbojoties ar apkārtējo vidi!

Cieņu izpelnās tikai tādēļ, ka ir savas pārliecības vadīts un neatkāpjās no saviem uzskatiem.

Pirmais dzejolis “Raibais pavediens” iespiests 1902.gadā. Topošais dzejnieks bija pazīstams ar tolaik jau pazīstamajiem literātiem – J.Jaunsudrabiņu, A.Austri, K.Skalbi u.c., arī pats sāk intensīvi publicēt savus dzejoļus. Visvairāk viņu piesaista ideālisma filozofija (F.Nīče un A.Bergsons) un vācu modernā dzeja. Jebkurā daiļradē viņš meklējis dziļas domas un idejas un pratis modināt interesi un izpratni citos cilvēkos. F.Bārda, tāpat kā J.Poruks un Aspazija, bija dzimis romantiķis un arī vēlas būt nereāls, jo tādam “smalkāk un dziļāk viss svērts”. F.Bārda romantismu novērtē kā augstāko, nekad nezūdošo mākslas virzienu, kas pievēršas pašam galvenajam – cilvēka dvēselei un tās būtības dziļumiem. F.Bārda dzīvi redz sadalītu pretstatos, un dzejnieka sirds dalīta starp divām pasaulēm – starp zemi , kur saldi dzied vecvecais zemes gars, un debess, kur zvaigznēs mūžība dzied. Viņa pirmā dzejoļu krājuma “Zemes dēls” tāda paša nosaukuma dzejolī liriskais varonis ir nevis parasts zemes dēls, bet gan cilvēks ar zvaigžņu dvēseli. Savas dziesmas viņš dzied gan smilgām un zālei, g

. . .

Dzejnieks cienīja Platona idejas un dzīves mācības. Savos reliģiskajos un filozofiskajos meklējumos viņš ļoti bieži pieņēma Platona uzskatus, dzejā to var konstatēt. Iedziļināšanās Platona filozofijā vairāk manāma krājumā “dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam.” Protams, ne jau tikai Platona garadarbi veidojuši F. Bārdas uzskatus par pasaules atzīšanu, dvēseles neiznīcību, mīlestību un radīšanas procesu. Ir arī citu domātāju ietekmes. Tomēr Platons devis dzejnieka nojausmām skaidru formulējumu, pastiprinājis un filozofiski noskaidrojis romantisko dzīves izjūtu.

Join the Conversation