vēsture

826 0

Ģermāņu dzīvesveids

Nodarbošanās. Romiešu vēsturnieks Tacits mūsu ēras 1. gadsimtā tēlo Ģermāniju kā mežonīgu, bieziem mežiem un plašiem purviem klātu zemi. Pēc romiešu domām. Tā nebija piemērota lauksaimniecībai. Ģermāņi viegli mainīja savu dzīvesvietu. Ģermāņu ciltis arī savā starpā bieži karoja par labākām zemēm. Tacits rakstīja, ka viņu vīriešiem labāk patīk karot nekā art, ka ģermāņi uzskatot par „apkaunojošu slinkumu iegūt kaut ko ar sviedriem, ja to var iegūt ar asinīm.” Tas nozīmē, ka ģermāņi labprāt devās aplaupīt savus kaimiņus, atņemot tiem ze emi, bagātības, aizvedot gūstā cilvēkus un ievācot nodevas.

Tomēr ģermāņi pazina arī zemkopību. Senie autori stāsta, ka vīrieši katru gadu sadalījušies divās grupās: vieni karojuši un medījuši, otri nodarbojušies ar lauksaimniecību. Lielāko daļu zemkopja darbu ģermāņi tomēr atstāja sievietēm un vecākiem vīriem. Pie zemes darbiem lika arī gūstekņus, kas kļuva par ģermāņu vergiem.

Ģermāņi visvairāk audzēja auzas un miežus, jo tie labāk nekā cita labība padevās klimatā, kas bija bargāks nekā Vidusjūras zemēs. Kviešus sēja maz. Audzēja arī nedaudz sakņaugus, lēcas, zirņus, pupas, linus. No augļu kokiem bija pazīstamas ābeles, bumbieres. Romiešu pierobežā ģermāņi iepazinās ar vīnkopību.

Senie autori stāsta, ka ģermāņi vairāk pārtikuši no piena un gaļas, nevis no maizes. Tātad galvenais iztikas avots bija lopkopība. Mājlopi bija ģermāņu galvenā bagātība. Tacits raksta, ka viņi ļoti priecājas, ja mājlopu ir daudz. Mājlopi kalpoja arī kā maksāšanas līdzeklis. Galvenais vilcējspēks bija vērši. Pat valdnieki braukuši vēršu vilktās orēs. Ar vēršiem apstrādāja zemi.

Ģermāņi pazina visas mājdzīvnieku sugas. Taču tie bija pavisam citādi nekā seno romiešu vai mūsdienu mājlopi. Ģermāņu mājlopi bija mazi, neizskatīgi ar garu vilnu. Liellopu augums bija 95-115 cm, mūsdienās tas ir 130-150 cm augsts. Arī zirgi bija zema auguma. Kādas ģermāņu cilts vadoni iesauca par Ralfu Kājāmgājēju, jo nevarēja sameklēt viņa augumam pietiekoši lielu zirgu. Sēžot zirga mugurā, cilts vadoņa kājas sniedzās līdz zemei.

Sabiedriskā iekārta. Visas svarīgākās cilts lietas izlēma tautas sapulce – dings (stings). Tajā piedalījās brīvie ģermāņu vīrieši. Tautas sapulci parasti sasauca pavasarī un rudenī, kā arī tad, kad bija noticis kaut kas ārkārtējs – piemēram, ienaidnieka iebrukums vai slepkavība. Tautas sapulce notika sapulču laukumā. Brīvie vīri pietiekamā skaitā varēja sapulcēties 2-3 dienu laikā. Vīri ieradās pilnā apbruņojumā. Nereti viņus pavadīja sievas, taču sapulcē tās nedrīkstēja spriest līdzi. Sapulce savu piekrišanu pauda, žvadzinot ieročus. Noraidījumu izteica ar skaļiem kliedzieniem vai kurnēšanu.

Cilts priekšgalā bija vēlēts vadonis – ķēniņš. Kara laikā izvēlēja arī karavadoni. Par ķēniņu parasti ievēlēja kādu dižciltīgo uz visu mūžu. Bija gadījumi, kad pēc vecā ķēniņa nāves viņa vietā ievēlēja dēlu. Tā pamazām stājās spēkā ķēniņa varas mantošanas princips.

Reliģija. Senie ģermāņi godāja vairākus dievus. Tiem viņi nesa upurus svētajās birzīs, avotos, pie lieliem akmeņiem, purvos. Bieži vien lielāku upurēšanu apvienoja ar tautas sapulci. Nereti tad notika arī lieli tautas svētki un tirgus. Ziedoja augļus, mājdzīvniekus, darbarīkus, rotas, ieročus, reizēm arī cilvēkus. Visas ar dievu godināšanu un upurēšanu saistītās darbības veica priesteri.

Ģermāņi domāja, ka dievi, tāpat kā cilvēki, dzīvo savās dievu dzimtās. Viens no vecākajiem un cienījamākajiem bija kareivīgais Vodans (Odins) – karavīru aizbildnis, gudrības un dzejas dievs. Viņu dēvēja par visu dievu tēvu. Pērkona dievs, varenais Donars, nodrošināja auglību, gādājot par lietu. Kara dievs bija Tiu. Lielā godā bija auglības dieviete Nereta. Pavasara sākumā tika rīkoti svētki, kuru laikā kādu skaistu meiteni kā šīs dievietes simbolu vizināja īpašos lielos rituāla ratos, kuros bija iejūgtas baltas teles. Kur vien parādījās šie rati, tur sākās svētki un līksmība. Auglības un mīlestības dieviete bija skaistā Frija (Freija).

Romas impērijas iespaids uz ģermāņu dzīvi. Saskare ar romiešu civilizāciju pierobežā, sevišķi pie robežvaļņa, stipri ietekmēja ģermāņu sabiedrību. Ciltis, kuras dzīvoja romiešiem tuvu kaimiņos, apguva jaunas saimnieciskas metodes, iemācījās rīkoties ar romiešu darbarīkiem. Ģermāņi iepazina privātīpašumu, romiešu sabiedriskās attiecības, augsto Romas kultūru. Daudzi ģermāņi sāka kalpot Romā kā kara algotņi. Romas lielvalsts pastāvēšanas pēdējā gadsimtā daudzi ģermāņu vadoņi ieguva augstus amatus un titulus Romā. Kad Roma kļuva arvien vājāka, pieauga ģermāņu cilšu spiediens uz Romas robežām, Ģermāņu ciltis bija gatavas izdevīgā brīdī ar visu iedzīvi un ģimenēm velties tām pāri.

Slāvi

Slāvu dzīvesvietas

Slāvi sāka ieņemt nozīmīgu vietu Eiropas vēsturē nedaudz vēlāk nekā ģermāņi. Tie bija mūsdienu Austrumeiropas un Viduseiropas tautu – krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, čehu, slovaku, kā arī vairāku Dienvideiropas tautu – bulgāru, horvātu, serbu, slovēņu u.c. priekšteči.

Slāvu cilšu pirmdzimtene bija Karpatu kalnu ziemeļu nogāzes un Vislas baseins. Plaša ģermāņu, ķeltu un trāķiešu cilšu josla atdalīja slāvu ciltis no Romas lielvalsts. Mūsu ēras 3.-4. gadsimtā daļa slāvu cilšu sāka virzīties uz Dņepras upes pusi. Tās nonāca saskarsmē ar bizantiešiem, kuri slāvus sauca par antiem. 5. gadsimta otrajā pusē pēc Atilas nāves sabruka huņņu valsts, un gadsimta beigās no Donavas zemēm un Itāliju aizgāja Teodorihs ar ostgotiem. Tagad daļa slāvu cilšu sāka pārvietoties virzienā uz Donavu. Tā slāvu ciltis pietuvojās Austrumromas jeb Bizantijas robežām. Nelieli slāvu iebrukumi pāri Bizantijas robežām notika jau 5. gadsimta beigās. Masveida iebrukumi sākās laikā, kad te valdīja imperators Justiniāns 1 (527. – 565. g.).

Pēc ģermāņu cilšu aiziešanas uz Rietumromas zemēm teritorija starp Vislu, Oderu, Elbu un Zāli palika tukša. Te sāka iespiesties cits slāvu cilšu zars.

Tādējādi slāvu cilšu pārceļošana norisinājās mazliet vēlāk nekā ģermāņu cilšu pārvietošanās. Šīs pārceļošanas gaitā slāvi ieguva kaimiņus, ar kuriem tie turpmāk dzīvoja blakus ilgu laiku. Tie bija blati ziemeļos, ģermāņi rietumos, bizantieši dienvidos, tjurku ciltis austrumos.

Slāvu nodarbošanās un dzīvesveids

Slāvu dzīves apstākļi bija stipri līdzīgi ģermāņu dzīves apstākļiem. Kāds sens autors ra aksta, ka slāvi dzīvojot mežos, pie grūti pieejamām upēm un ezeriem. Viņi nodarbojās ar zemkopību. Audzēja labību.

Join the Conversation