:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

„Vēja ziedi” Jāņa Jaunsudrabiņa stāstam dots šāds nosaukums, jo tas raksturo stāsta situāciju. „Vēja ziedi” ir tukšie ziedi, kam nav lemts uzziedēt. Šajā stāstā Rasmas un Spodra mīlestībai arī nav lemts piepildīties. Tādēļ šis apzīmējums „vēja ziedi” ir spilgts salīdzinājums Rasmas un Spodra mīlestībai.

Darbs:


Jāņa jaunsudrabiņa stāsts
„Vēja ziedi”


Rīga 2006

„Vēja ziedi”

Jāņa Jaunsudrabiņa stāstam dots šāds nosaukums, jo tas raksturo stāsta situāciju. „Vēja ziedi” ir tukšie ziedi, kam nav lemts uzziedēt. Šajā stāstā Rasmas un Spodra mīlestībai arī nav lemts piepildīties. Tādēļ šis apzīmējums „vēja ziedi” ir spilgts salīdzinājums Rasmas un Spodra mīlestībai.

Valgs māte Basis Spodris
Valgs ienāk Rasmas dzīvē un palīdz viņai zaudēt dzīves cīņu. Izrādās, ka Valgs nav tikai ciemiņš pie Rasmas mātes. Māte arī palīdz Rasmai zaudēt šo dzīves cīņu ar savu attieksmi pret Rasmu un Attiecībām ar Valgu. Basis personīgi neko Rasmai netraucē, bet viņš ir tas, kurš izstāsta Rasmai visu par viņas māti. Šīs ziņas Rasmai ir kas jauns un pārsteidzoš. Spodris neko sliktu Rasmai nedara, bet viņš ienāca Rasmas dzīvē un aizgāja. Tā kā Spodris bija ļoti tuvs cilvēks Rasmai, tad šādi viņš arī palīdzēja Rasmai zaudēt dzīves cīņu.


Rasmas likteņa ironija ir par Rasmas mīlestību. Par to, kā viņa iemīlēja radinieku un tādēļ nevar būt kopā ar viņu.


Rasmas erotiskās fantāzijas

„Es aizvēru acis un redzēju, kā Spodris stāv uz celiņa un kā viņš savu vijoli cieti saspiedis pie krūtīm.
Es redzēju, kā viņš apsēdās, kā pievirzījās man tuvāk, dzirdēju, kā viņš čukstēja pēdējos vārdus: Tu, tu mana diena...””
„Es sapņoju par Spodri. Pa sapņiem viņam ķēros ap kaklu.”
Šīs Rasmas nerealizētās erotiskās fantāzijas liecina par Rasmas garīgo radošumu, tās pierāda cilvēka prāta spēju—fantāziju. Šīs fantāzijas liecina par Rasmas vēlmi būt kopā ar spodri, tās ir Rasmas vēlmes. Tās liecina par viņas mīlestību pret Spodri.

„Zvans izskatās kā sirds, un lente ir kā asiņu strūkla”

Šī rinda stāsta beigās piešķir tam skumju, traģisku noskaņu. Apglabāta tiek šo divu jauniešu mīlestība. Tās ir beigas viņu mīlestībai. Paliek tikai skumjas, sāpes un atmiņas.


J. Jaunsudrabiņš ir arī mākslinieks un ar vārdiem uzbur gleznu:

„Visu vasaru mani mocīja savāda sajūta, kad domāju par Spodri. Kā ļauna paredzēšana gulēja katrā manā sapnī, katrā putna kliedzienā, katrā krītošā zvaigznē.”
„Tagad egles melnas. Tagad visa pasaule ir melna. Mājiņa ir tikko noģiedama, un sētu tikai iedomāties var. Bet tomēr man liekas, ka pie sētas Spodris stāv. —Tiešām:—patlaban sakustas un iet uz cepļa pusi. Man liekas, viņam rokā grāmata... Es stāvu kā sastingusi. Es sevis neatjēdzu. Man bail, ka nenokrītu, tāpēc piespiežos pie egles. Egle dreb. Visapkārt sūna sīc un sāk locīties koku zari.”
„Katrs putniņš meklējies sev citu, siltāku zemi, katra dzīvībiņa taupa asins pilīti baltajai ziemai. Pats mežs tāds gurdens, bet spēcīgs viņš ir savā klusumā. Viņš ir kā varonis, kurš ilgi cīnījies un cīnīdamies pakritis. Viņa ģērbs ir saplosīts un asiņains. Bet visi ienaidnieki ir uzvarēti. Pēc laika viņš celsies un svilpos uzvaras dejas un zaļi vaiņagi viņu rotās no galvas līdz kājām... Priedes man virs galvas savādu domu pilnas. Arī viņas sajūt ziemas dobjos soļus, lai gan viņu biezās asinis no sala nebaidās. Visas puķes uz tēva kapa ir palikušas melnas. Tik sausās smilgas lēnām kustas, kaut gan vēja nav nemaz.”


Man J.Jaunsudrabiņa stāsts nepatika, jo tajā notiek it kā vienkārši notikumi, kas ir ļoti plaši aprakstīti, vienveidīgi. Visā stāstā notikumu gaita īpaši nemainās un priekš šādas notikumu attīstības varēja uzrakstīt arī īsāku stāstu. Turklāt man ļoti nepatīk lasīt grāmatu ar zīmuli un piezīmju lapiņu rokās, lasot šo stāstu, es neiedziļinājos tekstā, bet gan meklēju analizēšanai derīgus citātus.