:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Darbs:

izturību 100 °C gludināšanas temperatūrā,
• tās nereaģē ar sārmiem, bet ir neizturīgas pret skābju un oksidētāju iedarbību,
• tās deg ar zilganu liesmu, veidojot brūnu pārogļotu lodīti.
Poliamīdšķiedrām dažādās valstīs tirdzniecībā lietojamie nosaukumi atšķiras. Tie var būt šādi: kaprons, neilons, promilāns, lilions, perlons, stilons utt.
Audumi no poliamīdšķiedrām spēcīgi elektrizējas, tāpēc no tiem darinātie izstrādājumi apstrādājami ar preparātiem, kas novērš elektrizēšanos.
Netīros izstrādājumus nemērcē, mazgā 30–40 °C siltā ūdenī, skalo vispirms siltā, tad aukstā ūdenī. Gludina 70–100 °C temperatūras režīmā.


Augšķiedras
Lini
Lini pieder pie vissenākajiem kultūraugiem. Cilvēki tos ir audzējuši jau 6.-7. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.
Lini ir viengadīgi un daudzgadīgi augi, kurus audzē mērenajās un subtropu joslās. Latvijā galvenie linkopības rajoni ir Latgale un Vidzemes austrumdaļa. Visplašāk izplatīti ir garšķiedras lini (šķiedras ieguvei) un eļļas lini (sēklu ieguvei).
Garšķiedras lini ir 70-130 cm gari, taisni, stingri, nesazarojušies. Eļļas lini ir īsāki, ar zarainu stublāju.
Nogatavojušos linus noplūc un sagatavo apstrādei. Šai nolūkā linu stiebrus mērcē parastos ezeros, dīķos vai īpaši izveidotās ūdens tilpnēs. Tad tos žāvē un apstrādā mehāniski - mīsta, kulsta, sukā.
Linšķiedras satur apmēram 20 % piemaisījumu (vasku, krāsvielas, lignīnu). Vasks tām piešķir spožumu, lignīns - cietību.
Linšķiedru galvenās īpašības:
• tās ir gaiši pelēkā līdz tumši pelēkā krāsā, spīdīgas,
• tās ir cietas, mazelastīgas, tāpēc linu audumi stipri burzās,
• tās ir izturīgas pret berzi un locīšanu,
• tās labi uzsūc mitrumu un ātri žūst, ūdens iedarbībā kļūst izturīgākas,
• tās ir nedaudz izturīgākas pret gaismas un atmosfēras iedarbību nekā kokvilna,
• tās sārmu un skābju, karsta ūdens un tvaika iedarbībā kļūst mazāk izturīgas,
• tās iztur līdz 200 °C sakarsētas metāliskas virsmas iedarbību, < pelnus. gaišus veidojot un smaku papīra degoša izdalot liesmu, dzeltenu gaišu, ar deg>
Pārrauta linu pavediena galos redzams taisnas šķiedras pušķītis. Augstas siltumvadītspējas dēļ linu audumi ir piemēroti vasaras apģērbu izgatavošanai.
Linu izstrādājumus kopj līdzīgi kokvilnas izstrādājumiem. Netīro veļu mērcē 30-40 °C siltā ūdenī 3-4 stundas. Linu baltveļu vāra, balina, cietina. Gludina nedaudz mitru, jo mitra auduma šķiedras ir elastīgākas.
Kokvilna
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka kokvilna ir bijusi pazīstama jau Senajā Indijā un Senajā Ēģiptē. Kokvilnas audums pēc savām īpašībām bijis piemērots apģērbu izgatavošanai. Gadsimtu gaitā nav mazinājies pieprasījums pēc kokvilnas, un tā arī mūsdienās ir viena no visplašāk izmantotajām tekstilšķiedrām.
Kokvilnas šķiedru iegūst no kokvilnas auga. Tas aug tādos pasaules rajonos, kur ir silts un mitrs klimats, Indijā, Vidusāzijā, Āfrikā, Amerikā, Austrālijā.
Kokvilnas augi ir gan viengadīgi, gan daudzgadīgi. Šķiedras ieguvei audzē apmēram 4 šķirnes: krūmveida, kokveida, smalkšķiedras un lakstaino kokvilnu.
Šķiedru iegūst no kokvilnas augļiem - pogaļām, kuras novāc, kad tās ir nogatavojušās. No pogaļu gatavības pakāpes ir atkarīgas kokvilnas šķiedru īpašības. Nogatavojušās kokvilnas šķiedras ir mīkstas, vijīgas un izturīgas. Neapstrādātas kokvilnas šķiedras sauc par jēlkokvilnu. Pirmapstrādes fabrikās jēlkokvilnu attīra no piemaisījumiem (pogaļu daļām, lapām, stublāja daļām), atdala no sēklām un presē ķīpās. Tekstilrūpniecības uzņēmumos šķiedras savērpj un no iegūtajiem pavedieniem auž audumu.
No
rupjām kokvilnas šķiedrām izgatavo biezu, pūkainu tekstilpavedienu - baikas, flaneļa un citu audumu ražošanai. No vidēji smalkas kokvilnas iegūst tekstilpavedienu katūna, satīna un citu audumu izgatavošanai, bet no smalkšķiedras kokvilnas augstvērtīgu pavedienu plānu, gludu kokvilnas audumu - batista, markizeta ražošanai.
Pēc ķīmiskā sastāva kokvilna ir gandrīz tīra celuloze. Raksturīgākās kokvilnas šķiedru īpašības ir šādas:
* tās ir baltas, krēmkrāsā vai - retos gadījumos - zaļganas, smilškrāsā,
* tās ir mazelastīgas, tāpēc kokvilnas izstrādājumi viegli burzās,
* tās labi uzsūc mitrumu un ātri žūst, ūdenī uzbriest un kļūst izturīgākas, žūstot nedaudz saraujas,
* tās ir neizturīgas pret gaismas un atmosfēras iedarbību,
* tās nešķīst organiskajos šķīdinātājos, ko lieto ķīmiskajā tīrīšanā; apstrādātas ar stipru sārmu, iegūst zīdainu spīdumu; skābju iedarbībā izirst,
* tās gludināšanas temperatūrā līdz 150 °C nemaina savas īpašības,
* tās deg ātri ar dzeltenu liesmu, izdalot degoša papīra smaku; sadeg pilnīgi, veidojot gaiši pelēkus pelnus.
Kad pārrauj kokvilnas pavedienu, tā galos rodas īss, pūkains spurgalu pušķītis.
Netīros kokvilnas tekstilizstrādājumus šķiro pēc krāsas, kā arī netīrības pakāpes. Mērcē 30-40 °C siltā ūdenī 3-4 stundas, tad mazgā vai vāra šķīdumā, kas satur daudz sārmainu sāļu. Lai kokvilnas izstrādājumi būtu izskatīgāki, gludāki, mazāk burzītos, tos cietina. Kokvilnas tekstiliju gludināšanas temperatūra ir no 190° līdz 200 °C.

Dzīvniekšķiedras
Dabīgais zīds
Dabīgo zīdu cilvēki lietojuši jau pirms 5 gadu tūkstošiem. Eiropā zīds kļuva pazīstams Romas impērijas laikā. Liela nozīme tā izplatībā bija "Zīda ceļam", kas savienoja Ķīnu ar Priekšāziju un Eiropu.
Tekstilpavedienu dabīgā zīda izgatavošanai iegūst no zīdtauriņu kāpuru kokoniem. Zīdtauriņus un zīdkokus, kuru jauno dzinumu lapas izmanto zīdkāpuru barošanai, audzē siltajā un mērenajā joslā - Ķīnā, Vidusāzijā, Aizkaukāzā u.c.
Zīdtauriņa kokons izveidojas, kad no grēnas (oliņas) izaugušais kāpurs iekūņojas, tinot ap sevi siekalu dziedzeru sekrēta radītu pavedienu.
Kokonus žāvē (lai nogalinātu kāpurus) un mērcē, un tūlīt notin, apvienojot ik pa 5 -10 slapjiem pavedieniem, jo tie ir ļoti smalki. Tā iegūst jēlzīdu. Viens satīta kokona pavediens ir 500-1500 m garš, bet iztaisnota pavediena garums ir 600- 900 m, jo augšējā un apakšējā kārta nav attinama.
Jēlzīdu vārot ziepju šķīdumā, kokonu pavedieni sadalās elementāršķiedrās.
Galvenās dabīgā zīda šķiedru īpašības ir šādas:
• tās ir baltas vai vieglā krēmkrāsā, ar matētu spīdumu,
• tās ir vijīgas, ļoti elastīgas (šo īpašību dēļ dabīgā zīda audumi ir mazburzīgi, tiem ir labs kritums),
• tās ir samērā izturīgas (mitrām šķiedrām ir zemāka izturība nekā sausām),
• tās labi uzsūc mitrumu,
• tās nav izturīgas pret saules gaismas iedarbību,
• tās ir izturīgas pret atšķaidītu skābju un ķīmiskajā tīrīšanā lietojamo organisko šķīdinātāju, kā arī sārmu iedarbību,
• tās zaudē izturību gludināšanas temperatūrā, kas augstāka par 110 °C,
• tās deg lēni, izplatot nepatīkamu smaku; pēc degšanas paliek sačokurojusies oglīte.
Dabīgā zīda audumus skalo ūdenī, kam pievienota etiķskābe (3 tējkarotes etiķa esences uz 5 litriem ūdens), vai arī dažādos novārījumos (liepziedu, spinātu, kartupeļu), lai to krāsa kļūtu košāka. Dabīgā zīda izstrādājumus nevāra, tos mazgā 35-40 °C siltā ūdenī, izmazgātus izstrādājumus neizgriež, bet nospiež ar rokām. Tos gludina no kreisās puses nedaudz mitrus 140-165 °C temperatūras režīmā. Dabīgā zīda izstrādājumus var viegli iecietināt.
Vilna
Par vilnu sauc dažādu dzīvnieku apmatojumu, kuru pēc nocirpšanas var savērpt dzijā.
Tekstilrūpniecībā visplašāk izmanto aitu vilnu. Vērtīga ir kamieļu, kazu, trušu vilna. Pasaulē pazīstamas vilnas ražotājas valstis ir Anglija, Austrālija, Indija. Visvairāk audzē smalkvilnas un pussmalkvilnas aitas. Pie pussmalkvilnas aitām pieder arī Latvijas tumšgalves.
Nocirptā aitu vilnā ir 3 tipu šķiedras:
• dūnvilna jeb pavilna (īsas, tievas, mīkstas, smalkcirtotas šķiedras);
• akotmati (rupjas, mazcirtotas šķiedras, kurām atšķirībā no dūnvilnas ir liela serde, kas padara tās neelastīgākas un neizturīgākas);
• pārejas mati (tie ieņem starpstāvokli starp akotmatiem un dūnvilnu un ir ar tievu vai pārtrauktu serdi).
Dažādo tipu šķiedru attiecība vilnā ir atkarīga no aitu sugas. Atkarībā no tā, kāda smalkuma šķiedras ietilpst vilnā, izšķir
• smalkvilnu - sastāv no dūnvilnas šķiedrām, kuras iegūst galvenokārt no smalkvilnas aitām, lieto augstas kvalitātes vilnas auduma izgatavošanai;
• pussmalkvilnu - sastāv no rupjākām dūnvilnas šķiedrām un pārejas matiem, lieto uzvalku un mēteļu audumu izgatavošanai;
• pusrupjvilnu - sastāv no akotmatiem un pārejas matiem, lieto pusrupjo uzvalku un mēteļu audumu izgatavošanai;
• rupjvilnu - sastāv no dūnvilnas, pārejas matu un akotmatu maisījuma, lieto rupjo vadmalas audumu izgatavošanai.
Vilnas šķiedru garums mēdz būt no 20 mm līdz 200 mm. Pēc garuma izšķir īsšķiedru vilnu jeb aparātvilnu (līdz 55 mm) un garšķiedru vilnu jeb ķemmvilnu (vairāk nekā 55 mm).
Vilnas šķiedrām piemīt šādas īpašības:
• tās ir baltas, melnas, krēmkrāsā vai, retāk, rūsganas,
• tās ir elastīgas, tāpēc vilnas izstrādājumi maz burzās un labi saglabā savu formu,
• tās ir mazizturīgas,
• tās ir mīkstas, cirtainas (cirtainības dēļ vilnas izstrādājumi ir poraini, satur daudz gaisa un līdz ar to labi saglabā siltumu), tiecas velties,
• tās lēni uzsūc mitrumu un lēni žūst, mitru šķiedru izturība samazinās par 20 %,
• tās siltuma un mitruma ietekmē stiepjas (it sevišķi uzmanīgiem jābūt gludinot),

• tās karstā ūdenī mazgājot saveļas, tās ir vairāk izturīgas pret atmosfēras iedarbību nekā kokvilnas šķiedras,
• tās nereaģē ne ar sārmiem, ne ar skābēm, ir izturīgas pret visu ķīmiskajā tīrīšanā lietojamo šķīdinātāju iedarbību,
• tās sausā stāvoklī var zaudēt savu izturību, ja gludināšanas temperatūra ir augstāka par 130 °C,
• tās deg lēni, ārpus liesmas gruzd, izplatot degošu matu vai nagu smaku, pēc sadegšanas paliek tumša, sačokurojusies oglīte, kas, tai pieskaroties, sairst.
Izstrādājumi no baltas vilnas spilgtā saulē dzeltē. Tie krāsu atgūst, ja skalojamam ūdenim pievieno dažas tējkarotes ūdeņraža peroksīda. Vilnas izstrādājumus nemērcē un nevāra, jo tad tajos parādās grūti likvidējamas ieburznes, vilna vairāk saveļas un saraujas. Mazgā siltā, 35-40 °C ūdenī. Izmazgātos izstrādājumus neizgriež, bet stingri nospiež ar rokām. Vilnas audumus gludina nedaudz mitrus no kreisās puses 120-160 °C temperatūras režīmā.


Atpakaļ  1  [2]