Starptautiskā lietišķā etiķete

152 0

Satura rādītājs

1. Starptautiskā lietišķā etiķete

1.1.

1.2. Sasveicināšanās

1.3. Iepazīšanās un iepazīstināšana

1.4. Lietišķā sarakste

1.5. Lietišķā tīkla etiķete un elektroniskā pasta lietošanas principi

1.6. Vizītkartes

2. Etiķetes normas atsevišķās valstīs un zemēs.

2.1. Japāna

2.2. Francija

2.3. Arābu zemes

2.4. Zviedrija

2.5. Latvija

3.nodaļa

Secinājumi

Izmantotā literatūra

1. STARPTAUTISKĀ LIETIŠĶĀ ETIĶETE

Starptautiskā lietišķā etiķete ir uzvedības normu kopums, kas jāievēro lietišķajās attiecībās. Tās mērķis ir palīdzēt veidot veiksmīgu saskarsmi starp dažādu tautu un kultūru pārstāvjiem. Darbs ar citu kultūru pārstāvjiem prasa ļoti augstu profesionālās sagatavotības līmeni. Dažādu kultūras īpatnību pārzināšana un atbilstošu etiķete normu ievērošana palīdz izvairīties no pārpratumiem vai pat attiecību izbeigšanos.[1] (13)

Ir vairāki etiķetes veidi:

· Diplomātiskā protokola norma – ar stingri ierobežotu un ceremoniālu raksturu – šīs prasības ir ļoti būtiskas un nozīmīgas;

· Ikdienas etiķete – tā drīkst būt brīvāka, atraisītāka un pieļauj dažādus uzvedības variantus;

· Viesmīlības etiķete – jau prasa stingrāku etiķetes normu ievērošanu viesu uzņemšanā un pieņemšanās;

· Svētku etiķete – tā uz laiku atceļ ikdienā pieņemtās un akceptētās normas un uzvedības standartus.

· Galma etiķete – darbības vieta ir monarhu galmi un tiem pieņemts rituālu aranžējums;

· Militārā etiķete – rezumē militāristu uzvedības noteikumus visās to darbības sfērās;

· Literārā etiķete – mūsdienās ir zaudējusi savu kādreizējo nozīmi, lai arī vēsturiskā aspektā tā joprojām tiek respektēta;

· Lietišķā jeb biznesa etiķete – nosaka darījumu cilvēku īpašos uzvedības noteikumus.[2](12-13)

Tās normas, tā pat kā citas etiķetes normas vēstures gaitā ir veidojušās, pārveidojušās un attīstījušas. Starptautiskā lietišķā etiķete sistematizē noteikumus lietišķajā saskarsmē ar mērķi palīdzēt veidot veiksmīgu saskarsmi starp dažādu tautu pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka cilvēks nezaudējot savas uzvedības normas, pieņem arī partnera uzvedības normas, kas var būt atšķirīgas. Visur pasaulē augstu tiek vērtēti lietišķo attiecību pamatprincipi: laipnība, cieņa, sapratne un, protams, “zelta morāles” princips.[2](13-15)

1.2. Sasveicināšanās

Katra lietišķā tikšanās sākas ar sasveicināšanos. Sasveicināšanās formas un rituāli ir dažādi. To ietekmē tādi faktori kā partnera amats, vecums, dzimums, kultūras un reliģijas atšķirības, sagatavotības līmenis un informācija ar partneri. Lai dibinātu veiksmīgas attiecības, ir svarīgi ievērot daudzveidīgos saskarsmes elementus un censties izzināt biznesa partnera nacionālās sasveicināšanās īpatnības.

Sasveicināšanos nosacīti var iedalīt divos veidos: mutiskā jeb verbālā (pasveicināšana, pieklājības frāzes, retoriskie jautājumi) un ķermeniskā jeb neverbālā (sarokošanās, paklanīšanās, skūpsts) sasveicināšanās.

· Mutiskā jeb verbālā sasveicināšanas

Kaut gan sasveicināšanās rituāli dažādās valstīs mēdz atšķirties, līdz ar starptautisko sakaru attīstību veidojas kopīgas iezīmes. Kopīgie verbālās sasveicināšanās principi ir šādi.

1. Mutiskais sveiciens vienmēr ir jāatņem. Neatņemts sveiciens var tikt uzskatīts par nevēlēšanos kontaktēties vai necieņas izrādīšanu.

2. Sasveicinoties svarīgi ir ievērot noteiktu kārtību. Latvijā saskaņā ar pieklājības likumiem jaunākais vienmēr pirmais sveicina vecāko, vīrietis – sievieti, meitene – kungu gados, padotais priekšnieku. Šāda kārtība pastāv daudzviet pasaulē. Biznesa attiecībās saskarsmes kārtību nosaka nevis vecums, bet ieņemamais amats.

3. Ienākot telpā vai pievienojoties kādai cilvēku grupai, pirmais sveicina ienācējs neatkarīgi no dzimuma vai statusa.

Sasveicinoties cilvēki viens otru uzrunā. Latviešu un krievu valodas otrās personas uzrunas forma atšķiras atkarībā no cilvēka vecuma vai amata. Savukārt, piemēram, angļu valodā skaitļa atšķirību nav, ir tikai viena uzrunas forma “You”.

Pirms personvārda daudzās valstīs ir pieņemts lietot uzrunas formas.(15-16)

Lai saskarsmi padarītu daudzveidīgāku un patīkamāku, cilvēki nereti sveicienu papildina ar kādu frāzi vai retorisku jautājumu. Piemēram, Ķīnā, Malaizijā un Honkongā satiekoties parasti tiek uzdots jautājums “Vai jūs jau esat ēdis? vai arī “vai jūs jau esat ēdis rīsus?” un atbilde vienmēr ir “Jā” neatkarīgi no tā vai cilvēks ir ēdis vai ne, jo jautājums ir retorisks. Ja šajās pašās valstīs cilvēku satiek uz ielas, parasti uzdod jautājumu “Kurp jūs dodaties?” un atbilde skan “Pastaigāties” vai “Tāpat vien” . No cilvēka netiek gaidīts , lai viņš atklātu savu maršrutu, jo tā ir privāta lieta. Musulmaņu zemēs sasveicinoties mēdz lietot vārdu “Selamat”, kas nozīmē “Miers”.

Kopumā jāatceras, ka gan uzdotie jautājumu, gan atbildes ir formālas. Oficiālajās situācijās nevajadzētu radoši veidot jautājumus un atbildes, lai nekļūdītos un arī nemusinātu partneri.(17)

· Ķermeniskā jeb neverbālā sasveicināšanās

Sasveicināšanās formas ietver ne tikai verbālos, bet arī neverbālos komponentus. Pie ķermeniskās sasveicināšanās var pieskaitīt rokasspiedienu, skūpstu, noliekšanos, uzsitienu pa plecu aplausus utt. Rietumeiropā, Skandināvijā, Ziemeļamerikā un arī Latvijā visizplatītākais neverbālās saskarsmes elements ir sarokošanās. Rokas pasniegšanas veids un kārtība ir daudzveidīga atkarībā no kultūras atšķirībām. Taču attīstoties lietišķajai saskarsmei starptautiskā līmenī, ir izveidojušās arī kopīgas iezīmes.

Kopīgi sarokošanās principi ir šādi:

· Roku pirmais sniedz vecākais – jaunākajam, sieviete – vīrietim, pasniedzējs – studentam, augstākstāvoša persona – zemākstāvošai.

· Vīrietis vienmēr sniedz roku stāvot, sieviete var pasniegt roku arī sēžot. Šo priekšrocību var izmantot gados vecāki cilvēki un augstāka ranga personas. Ja vīrieši ir labi pazīstami, viņi var sarokoties nepieceļoties. Sarokoties nepieceļoties var arī tad, ja tas traucē vai apgrūtina apkārtējos.

· Pēc sarokošanās vīrietim ir atļauts apsēsties tad, kad to ir izdarījusi sieviete. Tas pats attiecas uz gados jaunāka vai zemāka ranga personu attiecībā pret gados vecāku vai augstāka ranga personu.

· Parasti sasveicinoties dod labo roku, taču dažās valstīs, piemēram, Malaizijā pasniedz abas rokas. Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos kreisā roka tiek uzskatīta par “netīru”, tāpēc ar to nekad nedrīkst sarokoties.

· Pievienojoties kādai grupai, parasti roku sniedz visiem grupas locekļiem, vispirms augstākstāvošajai personai. Austrumu kultūrās vēl joprojām vispirms cieņa tiek izrādīta vecākiem cilvēkiem neatkarīgi no ranga.

· Parasti sarokojas sasveicinoties vai sasveicinoties un atvadoties. Arābu zemēs ir pieņemts paspiest roku ikreiz, kad cilvēki satiekas, neatkarīgi no tikšanos skaita dienā. Citās zemēs, arī Latvijā, sarokojas tikai satiekoties vai satiekoties un atvadoties.

· Sasveicinoties ir pieņemts skatīties acīs. Izņēmums ir Austrumu kultūras, kurās skatīšanos acīs varētu interpretēt kā necieņas izrādīšanu. Austrumos ir pieņemts pacelt skatienu aptuveni kaklasaites mezgla augstumā.

· Pasniegtā roka jāpieņem vienmēr, pretējā gadījumā sniedzējs to var uzskatīt par apvainojumu.

· Sasveicinoties nedrīkst otru roku turēt kabatā, jo to var uzskatīt par necieņas izrādīšanu.(17-19)

Lai gan pastāv kopīgas iezīmes, dažādās kultūrās rokasspiediens var atšķirties pēc ilguma un stipruma.

1.3. Iepazīšanās un n iepazīstināšana.

Lietišķajā pasaulē šim rituālam ir gan praktiska, gan reprezentatīva loma. Iepazīstināšanai vai priekšā stādīšanās procedūrai ir divas formas: Tiešā (katrs pats stādās priekšā) un pastarpinātā (saskarsmē iesaistās trešais jeb starpnieks). Trešā persona visbiežāk ir biznesa partneris, kopīgs paziņa, namatēvs vai namamāte. Plašākos saietos parasti iepazīstinātāja lomu uzņemas organizators.(21-23)

Iepazīstoties, tā pat kā sasveicinoties, jāievēro noteikta kārtība. Vīrieti stāda priekšā sieviete, jaunu cilvēku – gados vecākam, padoto – priekšniekam. Jāatceras, ka lietišķajās attiecībās kārtību nosaka dienesta stāvoklis, nevis dzimums vai vecums. Ja cilvēki iepazīstas vai tiek iepazīstināti, ir jāpieceļas, izņemot atsevišķus gadījumus, kad tas nav iespējams.

Pirms cilvēku savstarpējās iepazīstināšanas ir pieklājīgi vispirms lūgt atļauju. Latvijā atļauja tiek lūgta ar vārdiem “Atļaujiet jūs iepazīstināt!”, “Atļaujiet stādīt priekšā!”. Kad atļauja ir dota, iepazīstināšanu parasti sāk ar vārdiem “Mans kolēģis [vārds, uzvārds].”. Nebūtu ieteicams lietot norādāmos vietniekvārdus, piemēram, “Tas ir mans kolēģis” vai “Lūk, tas/šis cilvēks ir.”.

Nereti iepazīstinot min arī personas ieņemamo amatu, profesionālo statusu vai a

. . .

Ir valstis, kur joprojām biznesā darbojas tikai vīrieši un sievietes netiek iesaistītas biznesa saskarsmē. Kā piemēru var minēt arābu valstis, Indiju un Ķīnu, kur sievietēm nav pieņemts pat sarokoties. Arābu valstīs parasti sievietes vispār netiek ievērotas, netiek uzturēts acu kontakts un jebkāda fiziska saskarsme starp pretējā dzimuma pārstāvjiem ir stingri aizliegta. Ja arābu partneris izturas tā, it kā viņa sieva nebūtu iesaistīta saskarsmē, ir jārīkojas tāpat.

Rokasspiediens nereti tiek kombinēts ar kādu citu neverbālu sasveicināšanās elementu. Indonēzijā, Ķīnā un Ho onkongā tā ir paklanīšanās. Mazākās Ķīnas pilsētās rokasspiediens joprojām nav pieņemts un sasveicinoties ievēro tikai nacionālo sasveicināšanās rituālu. Ciemiņi var tikt pieņemti ar aplausiem. Šādos gadījumos piemērota atbilde uz sveicienu ir aplausi.

Bez rokasspiediena un paklanīšanās ir vēl citi neverbālie sasveicināšanās komponenti. Piemēram, arābi sasveicinās, sakrustojot abas rokas uz krūtīm, Indonēzijā, lai parādītu īpašu cieņu un sirsnību, satverot partnera roku pieliek pie sirds.

Viens no neverbālās sasveicināšanās komponentiem ir skūpsts. Izraēlā rokasspiedienu kombinē arī ar skūpstu uz viena vai abiem vaigiem. Brazīlijā precētu sievieti noskūpsta uz vaigiem divas reizes, bet neprecētu – trīs reizes. Skūpstot roku vai vaigu, ādai nepieskaras.(19-20)

Tātad saveicināšanās veids un rituāli dažādās valstīs ir diezgan atšķirīgi, un svarīgi ir iepriekš iepazīties un sagatavoties, jo tādejādi jūs izrādat cieņu un vēlmi iepazīt šīs valsts vietējo kultūru ar tās īpatnībām, kā arī vēlmi sadarboties.

Mūsdienās daudzas sasveicināšanās formas ir integrētas un apvienotas. Attieksme pret sievietēm lietišķajos kontaktos mainās: vienotas normas abiem dzimumiem saskarsmi būtiski atvieglo. Ir mainījusies arī attieksme pret stingro sasveicināšanās kārtību. Tagad sveicienu var padot tas, kurš pirmais otru pamana, arī tad, ja otra persona ir zemākstāvoša vai jaunāka.

Pasaulē ir atšķirīga attieksme pret tiešo un pastarpināto iepazīšanas formu. Tādās valstīs kā Vācija vai Japāna ir ieteicams izmantot tikai pastarpināto iepazīšanās formu, par trešo personu parasti izvēloties kādu kopīgu paziņu vai kolēģi. Austrālijā un Itālijā iebraucējs var ar sevi iepazīstināt pats, jo tiešā iepazīšanās forma ir samērā izplatīta.(21-23)

Amerikā un daudzās Eiropas valstīs vizītkarti uztver tikai kā līdzekli informācijas iegūšanai un nodošanai. Austrālijā biznesmeņi vizītkartes praktiski neizmanto. Arī daudzviet citur pasaulē vizītkartes nelieto, ja vien personai nav vārds, kuru grūti atcerēties vai izrunāt.

Zemēs, kurās vizītkartes tiek uztverta kā informācijas līdzeklis, veidojas attiecības ar Austrumu kultūras pārstāvjiem, jāatceras, ka biznesa partneris nevērīgu izturēšanos pret vizītkarti var iztulkot kā necieņas izrādīšanu tās īpašniekam.[1]

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS

1. Dubkēvičs L., Ķestere I. Saskarsme – Lietišķā etiķete. – R.: SIA “J.L.V”, 2003. – 222. lpp.

2. Gulēna G., Esiet, lūdzu, tik laipni un .! – R.: Zvaigzne, 1998. – 24. lpp.

3. Kincāns V., Etiķete. – R.: P & Ko, 2003. – 11.-12., 60.-66., 70.-74. lpp.

4. Kincāns V., Etiķete sadzīvē, lietišķajos kontaktos, starptautiskajās attiecībās. – R.: Elpa-2, 2000. – 110. lpp.

5. Lasila S., Jaunā zelta uzvedības grāmata. – R.: Sprīdītis, 1994. – 627.,630.-631. lpp.

6. Līkopa V., lietišķā etiķete starptautiskajā biznesā. – R.:

7. Mouls Dž., Biznesa kultūra un etiķete Eiropas valstīs – R.: Jāņa sēta, 2003. – 112.-117., 128.-129., 232.-233. lpp.

8. www.albion.com/netiquette

Join the Conversation