Starp veļu valsti un Latvijas valsti

631 0

Rakstu šīs rindas tieši pusceļā starp 11. un 18. novembri. Tas ir laiks, kad svētku sakarā aktualizējas valstiskās apziņas jautājumi. Tā nu ir sagadījies, ka mūsu valsts nav dibinājusies nedz pavasara cerīgā ziedonī, nedz vasaras plaukumā, nedz ziemas balstā spirgtumā, bet tieši šajā – tumšajā un drēgnajā veļu laikā. Klimatiski depresīvā laikā, kad koku zari un cilvēku dvēseles ir atkailinātas. Koki nomet lapas, lai sildītu savas saknes, un arī dvēselēm ir bailes nosalt. Pelēki miglas karogi un aprasojuši kapakmeņi – mazi brīvības pieminekļi – tāda ir r veļu laika, veļu valsts simbolika.

Taču mums, dzīvajiem, pieder pašiem sava – Latvijas valsts un tai, savukārt, sava simbolika. Pelēkie miglas un sarkanbaltsarkanie auduma karogi plīvo līdzās. Un pieminēto valstu robežas – pārplūstošas, nenospraužamas. Kura kur?

Izrādās, pēc pieciem neatkarības gadiem joprojām daudziem Latvijā nav zināms, kas ir Lāčplēša diena un kāpēc to atzīmēt. Varbūt tā veltīta Pumpura eposam, bet varbūt Z. Liepiņa rokoperai? Varbūt tā ir šņabja šķirnes “Lāčplēsis” prezentācijas pasākums? Brīvības cīņas? Bermonts? Pag, kas tur īsti notika? Kurā gadā? Trīs paaudzes izaugušas ar vēstures stundās aizmālētām acīm, un šīs acis nav īsti atķepušas arī šodien. Atzīstos, arī meklēju rakstos, kas jau apdzeltējuši (no vecuma, ne no šodienas preses dzeltenās kaites), un lasu, ko 1919. gada beigās ievadrakstā ar nosaukumu Brīnums raksta angļu Times: Sešas nedēļas saistīja Rīga, Latvijas Republikas metropole, visas pasaules uzmanību. Divu miljonu latvju tauta, kas pasaules karā cietusi nemazāk kā varonīgā beļģu tauta, izcīnījusi savu patstāvību, varētu teikt, kailām rokām, padzenot no Rīgas un Kurzemes 50 000 labi apbruņotu vācu – krievu armiju. Tauta, kas ar tādu mīlestību pieķērusies savai dzimtai zemei, ka tai neviens upuris nav bijis par lielu, lai aizstāvētu savu neatkarību, pelna apbrīnošanu. Tai pamatā ir garīgs spēks – varonība! To liecina šīs brīvības cīņas, kurām vēsturē nav piemēra. Tās ir leģendāras. Apliecinot savu cieņu latvju tautai, mēs neatrodam izteiksmīgāka vārda, lai apzīmētu notikušo Baltijas jūras piekrastē: brīnums.

“Nevajadzēja to nosaukt par Lāčplēša dienu”, meditē kāds mans kolēģis, “ tad būtu lielāka skaidrība. Bermontiāde man ir tuva un sāpīga, bet Lāčplēša simbols to mitoloģizē un attālina no būtības”. Varbūt. Bet re, kāda sagadīšanās – šai pašā dienā man jāpiedalās KF Spīdolas padomes sēdē, kas ir pēdējā ar šādu nosaukumu. KF valde lēmusi to atbrīvot no Spīdolas vārda. Turpmāk tā būs vienkārši KF stipendiju padome. Kas notiek? Ko nozīmē šī zemapzinīgā tieksme atbrīvoties, izvairīties no tradicionālajiem kultūras kodiem? Vai pienācis laiks tos nomainīt ar citiem? Ar kādiem? Varbūt šīs stingri strukturētās poētiskās zīmes intiuitīvi jūtam kā neiederīgas destruktīvajā plūsmā? Varbūt tie par lielu, par stipru šim laikam un mums pašiem? Vai tie izsmelti, iztukšoti un aizmetami? Varbūt tiecamies tos pasargāt? Varbūt neklājas utenī plātīties ar simtlatniekiem? Varbūt esam par vāju un ģļēvu, lai tos piepildītu ar jaunu, mūsdienīgu saturu un formu?

Formāli Lāčplēša diena tiek atzīmēta vismaz Rīgā. Viss notiek – armijas parādes, dievkalpojumi. Ar administratīvām sankcijām stimulēti, sētnieki un namu pārvaldnieki izkar karogus. Tomēr veļu valsts simbolika ņem virsroku – Latvija nevienojas kopīgā pārdzīvojumā, neatdzīvojas patiesās upuru piemiņas sāpēs, nesastingst savas brīvības cenas apjēgsmē. (Vaļā ver Dresmann bodi, “cenu svētki”!) Es palieku neziņā, vai šo dienu jel kādā veidā piemin Latvijas skolās, vai to dara pagastos, tautas namos, kritušo piemiņas vietās (vēl bez Rīgas Brāļu kapiem), mazpilsētās, zemessardzes vienībās utt. Neziņā mani notur saziņas līdzekļi. Nē, pilnībā jau tā noklusēta netiek, taču distancēšanās un dīvaina atturība jūtama. Zīmīgi, ka LNT diktores teksts skan: “Šodien tiek atzīmēta Lāčplēša diena”. Nevis: “Šodien mēs atzīmējam Lāčplēša dienu”. Turklāt televīzijas tālākā programma to nekādi neapliecina. Lai nu vēl LNT, kas jau tautā ieguvusi ironisko “no Latvijas Neatkarīgās Televīzijas”, bet arī Latvijas Nacionālā Televīzija vakarā raida vienīgi kārtējo – 63. Rēderejas sēriju, kārtējos Horoskopus utt. Un tie, kas nav zinājuši, kas Lāčplēša diena ir un ko tai vajadzētu nozīmēt, tā arī paliek neuzzinājuši, un skolā viņi arī vairs neies. Un iznāk, ka es nespēju sazināties ar savu tautu caur tautas saziņas līdzekļiem (uzsveru tautas, ne masu) un man nav pārliecības, ka e

. . .

Join the Conversation