Apraksts:
Risinot zemes īpašuma un lietošanas tiesību jautājumus, ne mazāk svarīga un būtiska lieta ir servitūti. Civillikums precizē, ka servitūts ir apgrūtinājums pašai lietai, šai gadījumā nekustamam īpašumam, bet ne pašam īpašniekam. Civillikums izšķir divas servitūtu grupas, kuras tālāk iedalās: 1) reālservitūti: Atsevišķi lauku servitūti: Ceļa servitūts; Ūdens lietošanas servitūts. Atsevišķie ēku servitūti: Atbalsts tiesības; Iebūves tiesības; Pārkaru būves tiesības; Notekas tiesības; Izejas tiesības; Augstākas būves tiesības; Gaismas tiesības; Skata tiesības. 2) personālservitūti: Lietojuma tiesība: Parastās lietojuma tiesības; Ārkārtējās lietojuma tiesības. Dzīvokļa tiesība.Darbs:
LU Ekonomikas un vadības fakultāte
Grāmatvedības institūts
K U R S A D A R B S
SAIMNIECISKĀS TIESĪBĀS
S E R V I T Ū T I
Dienas nodaļas(vakara) pilna laika
Ekonomiste (grāmatvedība,
analīze, audits) kursa
________________
Zinātniskais vadītājs____________________________
Docents
Andris Iesalnieks
Rīga, 2001.gads.
S a t u r a r ā d ī t ā j s .
Lapas Nr.
Ievads 3-4
1.Servitūti 5-6
2. Reālservitūti 6-8
2.1. Atsevišķi lauku servitūti 8
2.1.1. Ceļa servitūts 8-9
2.1.2. Ūdens lietošanas servitūts 9-10
2.2. Atsevišķie ēku servitūti 10
2.2.1. Atbalsts tiesības 10-11
2.2.2. Iebūves tiesība 11
2.2.3. Pārkaru būves tiesība 11
2.2.4. Notekas tiesība 11
2.2.5. Izejas tiesība 11-12
2.2.6. Augstākās būves tiesība 12
2.2.7. Gaismas tiesība 12
2.2.8. Skata tiesība 12
3. Personālservitūti 12
3.1. Lietojuma tiesības. 13
3.1.1. Parastās lietojuma tiesības. 13-16
3.1.2. Ārkārtas lietojuma tiesības. 16
3.2. Dzīvokļa tiesības. 16-17
4. Servitūtu nodibināšana. 17-18
5. Servitūtu izbeigšanās. 18-21
Nobeigums 22
Izmantojamā literatūra 23
Ievads
Risinot zemes īpašuma un lietošanas tiesību jautājumus, ne mazāk svarīga un būtiska lieta ir servitūti. Civillikums precizē, ka servitūts ir apgrūtinājums pašai lietai, šai gadījumā nekustamam īpašumam, bet ne pašam īpašniekam.
Civillikums izšķir divas servitūtu grupas, kuras tālāk iedalās:
1) reālservitūti:
Atsevišķi lauku servitūti:
Ceļa servitūts;
Ūdens lietošanas servitūts.
Atsevišķie ēku servitūti:
Atbalsts tiesības;
Iebūves tiesības;
Pārkaru būves tiesības;
Notekas tiesības;
Izejas tiesības;
Augstākas būves tiesības;
Gaismas tiesības;
Skata tiesības.
2) personālservitūti:
Lietojuma tiesība:
Parastās lietojuma tiesības;
Ārkārtējās lietojuma tiesības.
Dzīvokļa tiesība.
Atšķirība starp reālservitūtiem un personālservitūtiem ir tāda,
ka personālie servitūti izbeidzas ar tās personas nāvi, kam par labu servitūts pastāv, turpretim reālservitūti pastāv tik ilgi, kamēr pastāv īpašums, kam par labu tas nodibināts.
Šobrīd visaktuālākie ir ceļa servitūti, un ar tiem sasistītas daudzas neatrisinātas problēmas. Vislielākās jukas ir radušās tur, kur pagastu vai pilsētu pašvaldības, piešķirot zemi lietošanā, aizmirsušas noteikt ceļu servitūtus. Daudzviet nerimst tiesu prāvas un turpinās kaimiņu strīdi par to, pa kuru taciņu vai ceļu kurš un uz kuru pusi drīkst iet pa kaimiņa zemi. Parasti šāda rakstura strīdi notiek gadījumos, kad zemes īpašnieks vai mantinieks atceras, ka bijušajā īpašumā ceļš un kaimiņa sētu nav bijis, bet šodien kaimiņš lepni dodas gar pašiem mājas logiem un vēl nomet kādus atkritumus pie durvīm.
Paliek neatrisināts jautājums - ko darīt ? Šādus jautājumus vajadzētu risināt uz vietas, kopā ar vietējās varas pārstāvjiem atrodot kompromisa variantu abām pusēm miermīlīgā atmosfērā.
Topošajiem un esošajiem īpašniekiem jāpievērš lielāka uzmanība jau kārtojot īpašuma tiesības lai vēlāk nerastos probēmas, kas saistītas ar apgrūtinājumiem uz esošo īpašumu.
1.Servitūti
Civillikumā ir raksturoti servitūtu veidi, to nodibināšana un servitūtu izbeigšanās pamati.
Servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu.
Civillikums izšķir divus servitūtu pamatveidus, kuri pēc tam iedalās sīkākos veidos:
personālservitūts - servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai;
reālservitūts - servitūts, kas nodibināts par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, tā ka to izlieto katrreizējais tā īpašnieks.
Ja rodas šaubas par servitūta apmēru, tas arvien pieņemams vismazākā apmērā.
Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam jāatvēl servitūta izlietotājam arī visas tās blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību, kaut arī no šīm blakus tiesībām izrietētu atkal sevišķs servitūta veids. Šīs blakus tiesības izceļas kopā ar galveno un kopā ar to arī izbeidzas.
Servitūts arvien apgrūtina tikai pašu lietu, bet ne tās īpašnieku, kādēļ arī par servitūtu nevar būt lietas īpašnieka personisks pienākums.
Servitūtam jādod labums tā izlietotājam.
Servitūti ir, izņemot lietojuma tiesību, nedalāmas tiesības.
Servitūta faktiska izlietošana var būt aprobežota kā laika, tā arī vietas vai izlietošanas veida ziņā, tā tad var attiekties arī tikai uz kādu nekustamā īpašuma daļu.
Servitūtu var valdīt servitūta tiesību izlietojot.
Katram, kam pieder servitūta tiesība, jāizlieto tā taisnprātīgi, saudzot pie tam pēc iespējas cita īpašuma tiesību.
Kalpojošās lietas īpašnieks savkārt nedrīkst servitūta izlietotājam likt ceļā nekādus šķēršļus: viņam jāļauj tam darīt visu, bez kā servitūta tiesību nebūtu iespējams sekmīgi izlietot, kaut arī tas nebūtu īstais servitūta priekšmets.
2. Reālservitūti.
Reālservitūtu būtība nosaka divunekustamo īpašumu pastāvēšana, no kuriem viens apgrūtināts otram par labu. Apgrūtināto nekustamo īpašumu sauc par saistošu jeb kalpojošu, bet otru par labu noteikts šis apgrūtinājums, par tiesīgo jeb valdošo. Parasti šāda situācija rodas privatizācijas rezultātā, kad tiek privatizēts kāds nekustamais īpašums ( dzīvokļi, ražošanas objekti u.c.), kas rodas uz citam īpašniekam piederošas zemes.
Reālservitūtus var nodibināt arī tā, ka tie pieder tikai noteiktām personām. Tādi servitūti uzskatāmi par personālservitūtiem, un tiem piemērojami noteikumi par personālservitūtiem.
Katrs reālservitūts ir nešķirami saistīts ar valdošo nekustamo īpašumu tā, ka to nevar atsevišķi no šā īpašuma ne atsavināt, ne nodot trešās personas lietošanā. Tā apmēru nosaka valdošā nekustamā īpašuma vajadzība, virs tās servitūtu izmantot nevar, ja vien nepastāv sevišķi noteikumi, to nodibinot vai vēlākā laikā vienojoties. Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks arī pats var izlietot servitūtā ietilpstošo tiesību. Tāpat viņš to var piešķirt arī citiem, ja vien ar šo piešķiršanu netraucē jau pastāvošo servitūtu.
Reālservitūtus Civillikums iedala atsevišķos:
lauku;
ēku servitūtos.
Pēc tam jāraugās, vai valdošais nekustamais īpašums ir ēka (vienalga, vai uz laukiem, vai pilsētā), vai zeme (lauks, tīrums, pļava, pagalms, dārzs u.t.l.).
Pie lauku servitūtiem pieder ceļa servitūti. Ar ceļa servitūtu var piešķirt tiesību uz kājceļu, mājlopu ceļu un braucamo seļu. Ar ceļa servitūtu var tikt apgrūtināta jebkura kalpojošā nekustamā īpašuma daļa. Tomēr šā servitūta izlietotājam, ja nav noteikti citādi, pēc savas izvēles jāaprobežojas ar vienu noteiktu ceļu, ņemot vērā arī servitūta nesēja intereses. Turpretī ar testamentu nodibinātā servitūta gadījumā ceļa virziena izvēle, ja tas nav noteikts iepriekš, piekrīt servitūta nesējam. Pie ceļa servitūtiem pieder arī tiesība braukt pa kaimiņa zemes robežās esošiem ūdeņiem.
Valdošam un kalpojošam nekustamam īpašumam jāatrodas savā starpā tādā stāvoklī, ka pēdējais patiesi var nest pirmajam no servitūta gaidāmo labumu. Tomēr nav nepieciešams, lai to robežas saietu kopā.
Katrs reālservitūts ir tiktāl nešķirami saistīts ar valdošo nekustamo īpašumu, ka viņu nevar atsevišķi no tā ne atsavināt, ne nodot trešās personas lietošanā.
Kalpojošam nekustamam īpašumam jādod labums valdošam ne tikai nejauši vai uz kādu laiku, bet ar savām pastāvīgām īpašībām.
Servitūta apmēru noteic valdošā nekustamā īpašuma labums un vajadzība, tā ka izlietot servitūtu pāri par šo apmēru nedrīkst, ja vien to nodibinot vai vēlāk nav norunāts citādi.
Piešķirot servitūtu, kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks nezaudē tiesību pašam izlietot šajā servitūtā ietilpstošo tiesību, un viņš var pat piešķirt līdzīgu tiesību vairākiem, ja vien ar to netraucē jau pastāvošo servitūtu.
Katrs servitūts attiecas uz visām kā valdošā, tā arī kalpojošā nekustamā īpašuma daļām.
Ja servitūtu var, netraucējot tā izlietotāju, tikpat labi izlietot kādā kalpojošā nekustamā īpašuma daļā, kā visā tajā, tad pēdējā īpašniekam ir tiesība noteikt servitūta tiesības izlietošanai zināmu nekustamā īpašuma daļu.
Ja servitūta izlietošanai vajadzīgs uzturēt un izlabot kalpojošo lietu, tad tas jādara servitūta izlietotājam. Ja nav citu noteikumu, kalpojošās ēkas īpašniekam atbalsti jāuztur kārtībā un jāizlabo.
Ja valdošo nekustamo īpašumu sadala, tad servitūtu joprojām patur visas atsevišķās daļas, ja vien tas jau pirms sadalījuma nav piederējis tikai vienai no tām, pēdējā gadījumā servitūts arī turpmāk paliek tai vienai pašai. Izlietot servitūtu var arī tāda daļa, kas atrodas attālāk no kalpojošā nekustamā īpašuma, ja šās daļas īpašnieks iegūst no starpā esošā nekustamā īpašuma īpašnieka ceļa tiesību, vai kādu citu servitūtu, kas viņam dod iespēju izlietot iepriekš minēto.
Valdošā nekustamā īpašuma atsevišķu daļu īpašības un vienas vai otras daļas lielāka vajadzība pēc servitūta pašas par sevi nav jāņem vērā; tomēr visi atsevišķo daļu īpašnieki kopā nedrīkst izlietot servitūtu pāri par to apmēru, kādā to agrāk izlietojis visa šā nekustamā īpašuma īpašnieks.
Ja sadala kalpojošo nekustamo īpašumu, tad uz to gulošais servitūts paliek uz visām tā daļām, ja vien tas pirms sadalīšanas nav gulies tikai uz vienu atsevišķu daļu un ja servitūtu pēc tā rakstura var izlietot katrā atsevišķā daļā.
2.1. Atsevišķie lauku servitūti.
Lauku servitūti, kuriem
Komentāri