Ojārs Vācietis Ex Libris

526 0

Ojāra Vācieša dzejas krājuma „Ex Libris” analīze

Ojāra Vācieša dzejas krājuma „Ex Libris” analīze.

Ojārs Vācietis ierosmi savai dzejai smēlies gan no ārējās pasaules, gan zemapziņas sapņiem. Viņa radošo darbību ietekmēja mūzika. Tieši mūzika Ojāram Vācietim palīdzēja radīt viņa skaistākos darbus, tā palīdzēja dzīvi uztvert nedaudz vieglāk. Pats Ojārs Vācietis teicis: „Kad man prasīja, lai es formulēju, kas ir dzeja, es teicu, ka dzeja ir vārdiska mūzika.” Ojārs Vācietis savā dzejā nerunā aplinkus, un raksta tieši to, ko domā. Viņa dzejā at tspoguļojas arī vēlme meklēt jaunus veidus kā atklāt savas domas un idejas. Pats autors sacījis: „Nevaru uzrakstīt puslīdz, jāuzraksta ir – līdz smagumam, ko laikmets uzlicis..” Un šo smagumu, ko laikmets uzlicis, Ojārs Vācietis nesis no pirmā līdz pēdējam sarakstītajam dzejolim. Kritika un naidīgi uzbrukumi autoru tikai mudinājuši aktīvāk strādāt.

Pēc dzejnieka nāves izdoti vairāki dzejoļu krājumi, kuros publicēti rokrakstā palikušie un cenzūras atraidītie dzejoļi. Tostarp Vijas Kaņepes sastādītais dzejoļu krājums „Ex Libris”. Kurā apvienoti dzejoļi, kas sarakstīti apmēram divdesmit gadu ilgā laika posmā. Un nepublicēto dzejoļu Ojāram Vācietim ir patiesi daudz. Grūti pateikt, kā tie publicēšanas gadījumā būtu ietekmējuši dzīves virzību. Taču viens ir skaidrs, šie nepublicētie dzejoļi laika posmā no 60. – 80. gadiem bija tie, kas liedza autoram iespēju īstenot sevi līdz galam, liedza piepildīt gandarījumu par savas misijas piepildījumu. Taču tostarp ir ne tikai cenzūras atraidītie dzejoļi. Ojārs Vācietis savu rakstīto publicēja ar ļoti stingru atlasi. Varbūt dzejnieks juta, ka attiecīgā tēma variējas, varbūt viņam šķita, ka par to kāds cits jau ir izteicies spilgtāk un savdabīgāk, varbūt dažas dzejoļu burtnīcas bija gluži vienkārši piemirstas, varbūt bija vēl kādi citi iemesli.

Dzejoļu krājums „Ex Libris” sākas ar tāda paša nosaukuma dzejoli „Ex Libris”. Tā kā krājumā apkopoti dažādu gadu un dažādu iemeslu dēļ nepublicēti dzejoļi, nav vienas tēmas, kas varētu vienot visus dzejoļu krājuma „Ex Libris” dzejoļus. Dzejoļu krājums arī nav iedalīts nodaļās. Dzejoļu krājumam nav konkrēta kompozīcija.

Dzejoļi ir ļoti dažādi, tajos aizskartas tēmas gan par cilvēciskajā vērtībām: „Pēc taisnības un cilvēcības prasot..”, ”Nepūt man pīlītes labāk..” Gan Padomju gadiem un tā laika dzīvi: „Vienam otram vēl ir bijusī vieta, bet nav viņa bijušā vārda..”. Dabu: „Vēji uzpūš dvašu koka lāpai”, „Mēms bezvējš. Spalgi balts sniegs.” Sevis attīstīšanu: „Velti es meloju sev, ka gaidu..” Kā arī mīlestību: ”Rudeņa vēji caur balsi tev strinkšķ..”, „Var nākamais mirklis šķirt mūs abus..”, `Nevar tevi gaišākā aiztumšot./Nevar tevi mīļākā, izmīļot.”, „Es tevi mīlēšu vakar. Es tevi mīlēšu šodien un ja palikšu pāri, – rīt.” Likteni: „Es drebu un domāju ne jau par lietām – par lietu likteņiem. ”Un nāvi: „Smiedamies pēc velna, aiziet/dzīvību uz zemes sēt/asna diegs caurmanu aci”, „Es labāk izvēlēšos mirt, ja man ir jāizvēlas lūgties..”

Mani visvairāk uzrunāja dzejoļi, kuros atspoguļojās autora nesamierināšanās ar to, ka Latvija nav brīva valsts. Par patieso dzīvi Padomju laikos. Autors daudz raksta par Padomju Savienības jūgu. Šajos dzejoļos arī visspilgtāk atklājas autora personība. Dzejolī „Potjomkina sādža” Ojārs Vācietis saviem tautiešiem parāda kāda ir PSRS politika, ka nekas nav tā kā izskatās. Savukārt dzejoļos „Vadoņa augšāmcelšanās” un „Jezuītu ceļa dziesma” atspoguļojas Ojāra Vācieša sarkastiskais un kategoriskais totalitārisma un varmācības noliegums, viņa stingrā un drosmīgā opozīcija.

Turpretī dzejoļos – vēstulēs strāvo viņa tautas mīļums un ticība. Viņš bija un palika vidzemnieks, malēnietis, ar pļavu ziedu apreibinātu sirdi: „Man karsta dzirksteles sprēgā asinīs katrupavasar, kad dīgst zāle..” Viņā strāvo ticība tam, ka viss nokārtosies, atveseļosies un nokļūs uz pareizā ceļa: „..nu man jāsaka vispēdējais, ko vēl var pateikt, es nezinu cita ne lielāka un ne svētāka. Man neļauj runāt. Un neļaus arī vairs. Izveseļojies, māt. Viss būs labi. Māt izveseļojies..” Viņa lepnums nav šķērslis lūgt: „Māt izveseļojies, esi atkal tīra, lepna un vesela, mana zeme, kuras sāpes un kaunu esmu slēdzis savā sirdī..”

Tieši dzimtas labestība un optimisms bijis tas, k

. . .

Visbeidzot, vēlos Ojāram Vācietim ko pavaicāt.

-Ikkatram no mums piemīt kādas bailes. No kā jums ir bail?

-„Man nav bail čūskulājā no indes trauka, man ir bail drusku no klaja lauka. Neesmu vairījies no zibens šautras šķībās, man ir bail visvairāk no vientulības. Man bail visvairāk pašam no sevis.”

-Un ja reiz tā.. Tad kā no šīm bailēm izvairīties?

-„Vajag sauli – pacel acis, vajag gaismu – paver acis, vajag smaidu – smaidi pretī.”

-Skaisti vārdi. Vai jūs domājat, ka arī citi cilvēki tā dzīvo?

-„Visi mēs esam dejotāji uz atmiņu kvēlošām oglēm. Retajam neuzdeg tulznas. Vairums pagaida, kamēr būs pelni. Tā rodas dvēseļu piesārņošana.”

-Tātad cilvēki nespēj tā dzīvot, jo viņu dvēseles ir piesārņotas. Ko darīt?

-„Laiks nāks ar dzēšamo gumiju, gads nāks ar sniegu un paliem, lai dzēstu starp mums visu dumjo.”

-Un kas tad mums paliek?

-„Paliek pēc dzēstā balts papīrs, vizbuļi baltie pēc paliem.. Neburzi balto un nesaplēs.. Gaisma, pār zemi kas nāk, dzīvais – ar baltiem vizbuļiem, ar baltiem ziediem un saliem – neskartais – viss ir sākums. Redzi cik daudz mums paliek.”

Join the Conversation