:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

Laikmeta ainas brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki” – spilgta latviešu lauku dzīves glezna 19. gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Iztirzājums.

Darbs:

Laikmeta ainas brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki” – spilgta latviešu lauku dzīves glezna 19. gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados.
Iztirzājums.
I Zemnieku straujā noslāņošanās, klaušu laiku izbeigšanās un kapitālisma nostiprināšanās procesa raksturīgākās iezīmes:
1) lauku buržuāzijas veidošanās:
a) bijušo klaušu saimnieku tiekšanās pēc zemes;
b) ar blēdību iegūtā vara vietējās pašvaldības iestādēs;
c) dažu saimnieku iedzīvošanās bagātībā ar negodīgiem līdzekļiem.
II Krāpšana un blēdīšanās zemes mērīšanas laikā.
III Tumsonība un atpalicība ļaužu uzskatos.
Nobeigums. Laikmeta ainu atspoguļojums romānā “Mērnieku laiki” – brāļu Kaudzīšu ieguldījums latviešu reālistiskās literatūras attīstībā.

Brāļi Kaudzītes romānā “Mērnieku laiki”, attēlodami lauku cilvēku dzīvi Latvijā 19 gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados pat lasītājam 21. gadsimtā spilgti uzbur sava laikmeta norises, dabu un cilvēkus. Viņu romānā atdzīvojas tā laika cilvēks ar visām savām vājībām, trūkumiem un dotībām, atklājas cilvēka patiesā daba – tā savtīgums, mantkārība, naidīgums vai godīgums un tiklums, atklājas Latvijas dabas daiļums.
Likumsakarīga un saprotama 19. gadsimtā, kad mijas feodālisms ar kapitālismu, ir bijušo klaušu laiku saimnieku tiekšanās pēc zemes. Tas izriet gan no latvieša mentalitātes un dzīvesveida, gan gluži praktiskas vajadzības – nodrošināt sevi un savu saimi ar iztiku. Zemes apstrādāšana ir amats, ko lauku cilvēks vislabāk pieprot, un savs zemes gabals nestu saimniekam stabilu un nodrošinātu dzīvi. Diemžēl, sapratne par zemes nepieciešamību un stiprās bailes par to, ka zemi nevarēs iegūt vai iegūs neauglīgu un grūti apstrādājamu zemes gabalu, noved zemniekus pie krāpšanas, blēdīšanās un savstarpējas nīšanās.
Vietējās pašvaldības iestādēs viltus, kukuļdošana un netaisnīgums nebija reta parādība. Jau pats vēlēšanu process, kurā deputāti tika ievēlēti, apelējot pie sabiedrības locekļu nevēlmes izcelties, iebilst un rīkoties, pārvaicājot ļaudīm, vai tie neiebilstu, ja par runas vīriem paliktu tie paši vīrieši, kas iepriekš, iespējams, nebija taisnīgs un patiess sabiedrības viedokļa paudējs. Vietējo pašvaldību domas un intereses varēja iespaidot ievērojami un svarīgi cilvēki, kas spēja mainīt katra pašvaldības labā kalpojošā indivīda turpmāko dzīvi. Tā, piemēram, deputāti gandrīz bez ierunām izdabāja mērniekam – par smiekla naudu nospriežot tam dot strādniekus, tiesas procesus izšķirot par labu mērniekam utml. Pašu pašvaldību brīžam negodīgo rīcību raksturo kāda runas vīra sacītais: “Dievs zin, kas gan visās lietās tā likuma lai izmeklē? Un runas vīriem spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek.” Tātad tie pieņēma lēmumus balsoties nevis uz likumiem, bet gan savām interesēm.
Neapšaubāma ir dažu saimnieku iedzīvošanās bagātībā ar negodīgiem līdzekļiem. Izmantojot radniecības vai draudzības saites, zemnieki vēršas pie varas iestādēs darbojošamies personām lai panāktu sev vēlamus spriedumus. Ļaudis dod kukuļus augstāk stāvošām personām un cenšas apmuļķot zemāk stāvošās. Tā, piemēram, bagātībā iedzīvoties izdevās Prātniekam, kas, izmantojot deputāta varu un pazīšanos ar mērnieku, plaši krāpa ļaudis, kuri viņam akli uzticējās.
Krāpšana un blēdīšanās zemes mērīšanas laikā, manuprāt, izrietēja no pašu klaušu laiku saimnieku vēlmes apkrāpt vienam otru, tā gūstot labumu sev. Diemžēl galu galā par vislielākajiem upuriem krita paši saimnieki. Ar degsmi atdot savu mantu un naudu, šie zemnieciņi bija piesaistījuši cilvēkus, kas bija gatavi viņu labumus pieņemt. Tā kā paši mērnieki nelabprāt pieņēma dāvanas, radās starpnieki, kas par samaksu bija gatavi ļaužu dāvanas nogādāt mērniekam. Paturēdami sev arī daļu no dāvanas, kas bija veltīta mērniekam, viņi nodrošināja sev pārtikušu dzīvi: “Prātnieks, kā arī tie divi vidutāji, nāca mājās, gaidīdami ikkatrs savu vājnieku, kuri būtu vedami atkal un vēl pie vecā mērnieka ar žēlošanos par nepatīkamām robežām. Tur tad saņēma naudu vai arī kādu baudāmu vai dažādi lietojamu labumu, izklausīja un uzņēma vajadzības.” Tā kā šie paši vidutāji darbojās arī robežu pārlūkošanas komisijā, tad bija maz cerību, ka kāds apspiestais varētu pierādīt savu taisnību, nedodot kukuļus. Arī palīga mērnieki
centās gūt sev kādu labumu no zemnieku sīvās sacensības par zemi. Tie nereti dzēra uz zemnieku rēķina un centās no tiem izspiest citas veltes. “Citreiz tas pats palīga mērnieks, dzīdams robežu starp diviem ciematiem, gāja tīšām vienam ciematam daudz tuvāk klāt, nekā rullī iezīmēts. Šī viena ciemata saimnieki un saimnieces sāka par to stipri brēkt, un mērnieks nometa mieru no darba diezgan laiku, ņemdams naktsmāju tai ciematā, kuram gāja robeža par daudz tuvu. Pa nakti šī ciemata saimnieki salasīja naudu, cik spēdami, nodeva to rītā mērniekam, un viņš gāja pēc tam, no pēdējā robežas stūra sākdams, pa īsto, rullī iezīmēto virzienu.” Tātad mērnieki apzināti pielietoja viltu, lai iegūtu sev bagātību. Taču vislielāko nekaunību sasniedz viltus mērnieks Grabovskis, kas, izmantodams savu ārējo līdzību ar īsto mērnieku, izspiež no ļaudīm dārgas dāvanas un tad ar iegūto bagātību pazūd. Lai gan ļaudis tiek no visām pusēm krāpti un spaidīti, manuprāt, tas nebūtu noticis, ja viņi nebūtu ļāvušies apmuļķošanai, būtu saliedējušies un ievērotu likumu.
Nelielās izglītošanās iespējas noveda ļaudis pie tā, ka laikā, kad citās pasaules daļās cilvēki apzinājās pasaules uzbūvi, dažādas fiziskas norises dabā, liela daļa latviešu vēl pieturējās pie sev saprotamiem sentēvu skaidrojumiem. Gravitācijas likumu un Zemes griešanos kāds vecītis apstrīd pavisam vienkārši: “Ja nu šī pudele būtu zeme un mana māja stāvētu šai vietā, vai tad pa nakti viņai neapgrieztos durvis uz otru pusi, ja zeme grieztos?” Tāpat ļaudis pa savam tulko Bībeli, nereti akli uzticas katram vārdam un tulko tos burtiski, neizvērtējot to patiesīgumu. Strīdoties par bazūņu likšanu ērģelēs, “kāds pavecīgs runas vīrs /../ domīgi sacīja: Bet mums ir jāapdomā papriekšu, vai to pavisam drīkst darīt? jo dievvārdos stāv, ka
“Ar bazūnēm būs troksnis tāds,
Ka ies līdz pasaul’s galam;”
tad visi miroņi atmodīsies, kapi atdarīsies un pasaule satīsies kā grāmata; tādēļ, ja liksim bazūnes baznīcā un laidīsim vaļā, vai tad viņa pavisam nesagāzīsies?” Tāpat ļaudis bieži savu dzīvi plāno pēc sentēvu novērojumiem, ievērojot zināmus rituālus, kas brīžam varbūt ir pamatoti, bet citreiz balstās vienīgi uz nejaušībām: “Mieni tu mietu jaunā mēnesī un vecā, tad redzēsi, kurš ilgāk stāvēs? Mēs liekam iekšlogus allaž jaunā mēnesī, un mums viņi nekad nesvīst. Un cūkas, ja iemetīsi vecā mēnesī aizgaldā, paliks kārni kā kurti, lai dotu vai tīrus graudus vien priekšā.” Ļaudis nelielās izglītības dēļ ir gatavi gandrīz bez kritikas uzņemt visu ļaužu sacīto un ticēt baumām un sagudrojumiem.
Brāļi Kaudzītes ar romānu “Mērnieku laiki”, kurš krasi atšķiras no agrāk rakstītajiem darbiem latviešu literatūrā, dod pamatu reālistiskā žanra attīstībai latviešu literatūrā. Smalki izstrādātie raksturi, reālistiskās sadzīves ainas un tēlainā valoda sniedz teicamu paraugu topošajiem rakstniekiem.

Sanāksme.

Brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki” ir daudz dažādu sadzīves ainu – sapulcēšanās krogā, kas ļoti raksturīga tieši Piebalgai, bēres, goda mielasts, un, protams, pagasta vietnieku pulka sanāksme. Šai ainai ir liela nozīme ne tikai tā laika sadzīves un politikas, kā arī valdības sistēmas atspoguļošanai, bet arī romāna sižeta tālākajā attīstībā.
Vispirms īss ainas atstāstījums.
Slātaviešu runas vīri jeb valsts vietnieki gaida zemes mērnieku Feldhauzenu. No visiem runas vīriem vienīgi Prātnieks ir redzējis zemes mērnieku. Piepeši ienāk kāds vīrs, ko Prātnieks notur par īsto mērnieku, tātad visi klātesošie domā, ka viņš ir īstais mērnieks. Pēc sarunas ar priekšēdētāju noskaidrojas, ka tas nav Feldhauzens, bet gan Grabovskis, kas lūdz atļauju kādu laiku uzturēties valstī.
Nesagaidot īsto mērnieku, valsts vīri sāk sapulcēties uz sēdi. Pirmais jautājums ir par ērģelēm, kas nepieciešamas baznīcai. Jautājums vēl nav izlemts, kad ierodas īstais zemes mērnieks. Jautājums par ērģelēm nav vēl pabeigts, kad vietnieki kopā ar mērnieku sāk apspriest jautājumus, kas saistīti ar zemes mērīšanu. Mērnieks prasa no katra saimnieka kalpus uz piecpadsmit dienām, turklāt par dienas darbu maksāšot divdesmit kapeikas. Turklāt, kad mērīšana būs pabeigta, uzrīkošot lielu goda mielastu.
Sākas ilgas diskusijas, kas noslēdzas ar lēmumu, ka maksa par dienu būs 21,5 kapeikas par nostrādātu dienu, kā arī goda mielasts, kas tiks rīkots Zaldātu norā.
Šajā ainā spilgti attēlota tā laika pagasta pašpārvalde, tās locekļi. Visa vara bija bagāto saimnieku rokās. Lai gan valdē bija kalpu runas vīri, tomēr viņi neprata un nespēja aizstāvēt kalpu un trūcīgo zemnieku intereses. Arī skaita ziņā viņu bija ļoti maz. Ainā parādīts, kā no pagasta vietnieku pulka sanāksmes padzen nabadzīgu vīru, kas lūdz pabalstu, kā kalpu pārstāvis protestē pret niecīgo dienas maksu, gandrīz nesaņemot atbalstu no pārējo sanāksmes dalībnieku vidus. Lieliski atainots saimnieku, kuri cenšas iedzīvoties uz kalpu rēķina, nevēlēšanās uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Par atbildības uzņemšanos nevar būt ne runas, ja viņi no tā negūs sev kādu labumu.
Romāna sižeta tālākajā attīstībā ainai arī ir liela nozīme. Proti, sanāksmes dalībnieku vidū ir cilvēki bez sava viedokļa. Pareizāk būtu teikt ar tādu viedokli, kas kādam nepieciešams. Šos vārdus var attiecināt uz daudziem tēliem, bet īpaši uz vienu. Viņš ir aukstasinīgs cilvēks, kurš nepazīst sirdsapziņas pārmetumus un kuram piemīt neremdināma mantkārība. Protams, šis tēls ir Prātnieku Andžs. Tieši šī ir tā aina, kurā viņš iegūst bagāto saimnieku, kā arī mērnieka uzticību, kas tālākajā nākotnē tiks izmantota viņa nekrietno plānu sasniegšanā. Viņš būs lielākais un nekrietnākais intrigu vērpējs visā romānā.
Nobeigumā varu teikt tikai to, ka abi brāļi Kaudzītes nav vienaldzīgi notiekošā vērotāji un atspoguļotāji. Visā romānā uzsvērts negatīvais, tajā pārsvarā ir negatīvie tēli. Tādā veidā viņi cenšas karot pret dzīves ļaunumiem, kapitāla izraisīto “morāli”, netikumību un tumsonību, kura spilgti izpaužas gan šajā konkrētajā ainā, gan visā romānā.

Bēru ainas.

Kā pēdējās spilgti attēlotās sadzīves ainas vērojamas Ilzes un Lienas bērēs. Bēru ainās var spilgti saskatīt tā laika parašas un tradīcijas. Ilzes bērēs ierodas gan tuvi, gan tāli kaimiņi. Notur aizlūgumu, tuvie radinieki runā dziesmu pantiņus. Pietuka Krustiņš saka bēru runu par to, ka „mums vajag būt ar savu tautu saaugušiem, jo mums būs viņu vadīt uz saules kalniem. Šī runa ir muļķīgu frāžu savārstījums un bērinieki runas teicēju izsmej. Pēc Ilzes guldīšanas zemes klēpī pavadītāji nejūt sevišķas skumjas. Visi viesi ir jautri un līksmi, kā pēc labi padarīta darba. Ilzes bēres ir tā vieta, kur cilvēki kopā sanākuši apspriež dažādus notikumus. Šeit izskan patiesība gan par blēžiem un viltniekiem, kas kļūst bagāti uz citu cilvēku rēķina, gan par jauno laiku ārišķīgajām ākstībām. Salīdzinājumā ar Ilzes bērēm Lienas bērēs autori parāda cilvēku garīgo aprobežotību, māņticību un tumsonību. Likteņa sitieniem sistā Liena savā neprāta mirklī iet bojā. Cilvēku muļķība šeit aprakstīta visā pilnībā. Prātnieks un Oļiņiete ir sašutuši, ka mācītājs Lieni pavada pēdējā gaitā ar Dieva vārdiem. Prātnieks saka šādus vārdus: „Nu to es izdarīšu, ka tūliņ, nākošās dienās ies mans puisis, lai izdod dievgalda zīmi uz citu draudzi, jo viņš no tām rokām lai vairs dievmaizi ņem, kas iesvētījis šādu mironi.” Arī uz Annužu visi noraugās nelabvēlīgi. Skumjš ir cilvēku muļķības bezgalīgums.

Romāna „Mērnieku laiki” sadzīves ainās mēs varam noprast, kādas attiecības bija starp sociālajiem apstākļiem un to veidotājiem, starp meliem un patiesību. Pārmaiņu laikos sevišķi spilgti izpaužas cilvēku raksturu daudzveidība. Tur, kur agrāk valda miers un cilvēcīga harmonija, cilvēkos parādās pēkšņa iedzīvošanās kāre. Tiek aizmirsti Dieva baušļi, tiek aizmirsts cilvēciskais godaprāts. Romāna autori mums pilnībā atklāj tā laika domāšanas veidu, tā laika sadzīvi un dzīvi.