Mans Imants Ziedonis

279 0

Ja nākas pieminēt kādu izcilu latviešu rakstnieku, tad Imants Ziedonis ir visdrīzāk no tiem, kas pirmais ienāk prātā. Būdams izcila personība, Ziedonis spēja ar vienkāršu vēzienu manipulēt cilvēka emocijas – nepiespiesti, ar dziļu domu un krāšņi, tādi man ir Ziedoņa darbi. Tomēr vai mūsdienu jaunietis spēj patiesi izprast autora veikumus un piesaistīties viņiem, ja laika periods ir pavisam cits, ja mūsu dzīves uzskati ir mainījušies?

Kā zelta pildspalvai, tā arī katram izcilam cilvēkam Latvijas kultūrā kādreiz beidzas tinte, kuru aizstāt ir gaužām gr rūti. Šī tinte atstāj nenoliedzami spilgtus traipus vēstures grāmatā, kas tiks lasīti vēl gadu gadsimtiem. Ziedonis ir šī zelta pildspalva, ja ne platīna. Esot viens no lasītākajiem Latvijas dzejniekiem, Ziedonis spēj pievilināt ievilināt lasītāju krāšņajā prieka un asaru pasaulē ar pavisam vienkāršām bērnu pasakām – ja citiem ir nepieciešama vesela grāmata, lai atspoguļotu kādu dziļu domu, tad Ziedonis spēj to paveikt pa vienu, divām lappusēm. Šo tendenci es ļoti labi izjutu lasot “Krāsainās pasakas”.

Lūk, šis ir viens no tiem darbiem, kas netiek, es teiktu, pietiekami novērtēts, uztverts nopietni – īpaši jauniešu vidū. Paņemsim par piemēru Sarkano pasaku. Manuprāt, daudzi cilvēki nespēj līdz galam izprast to domu, ko Ziedonis vēlējās pasniegt ar šo darbu. Jā, mēs visi zinām, ka spēlēties ar uguni ir slikti, tomēr paveriet acis plašāk un paskatieties uz šo stāstu no kamīna un plīts puses, tad uguns neliekas vairs tik ļauna – cilvēks vai jebkura cita lieta, nevar būt iedalīta kā ļauna vai laba, jo nav tāda standarta, kas to varētu precīzi apzīmēt. Kāda rīcība nav ne slikta, ne laba līdz kāds no mums to nekategorizē par tādu. Ar šo pasaku Imants Ziedonis ļoti spilgti demonstrē to, kā mūsu dzīve ir noteicošais kāda cita tēla uzskati, mēs dažas lietas pieņemam par pašsaprotamām un pat necenšamies tās apstrīdēt.

Šī problēma ir ļoti aktuāla mūsdienās, jo jau no agra vecuma ar multimediju palīdzību mums visiem tiek priekšā nostādīts ļaundara tēls, vai tas būtu Osama bin Ladens, vai kāds cits, par visu jau ir iepriekš padomāts, tādējādi liedzot jebkādu loģiskās domāšanas un analizēšanas spējas veidošanos. Ir daudz šādu un tādu mazu nianšu, kas padara I.Ziedoņa pasakas, dzejoļus un epifānijas unikālas, tāpēc aprakstītās problēmas var netikai pielīdzināt Latvijas okupācijas laikiem, bet arī mūsdienām.

Vispār vārdiem ir tāda daba, ka tie mūk uz visam pusēm, kā uz parketa izbērtas skudras, tomēr Ziedonis ir vienīgais, kas tās spēj savaldīt un likt tām strādāt viņa labā, tādēļ reti kuram it tādas pirmās vai pēdējās atmiņas par I.Ziedoni – no viņa var vienmēr aizņemties kādu domu vai ideju, un pielietot to atkal un atkal. Katram ir savs Imants Ziedonis: citam viņš ir inspirācija, citam obligātā literatūra, un, manuprāt, tā pat ir labāk, jo kā vēsta latviešu teiciens, “Izglītoties nenozīmē piepildīt tukšu spaini, bet gan tumsā iedegt gaismu.”

Join the Conversation