M. Mičelas ”Vējiem līdzi”

994 0

Romāns ‘’Vējiem līdzi’’

„Bija reiz pasaule, kurā pletās bezgalīgi kokvilnas lauki un dzīvoja drošsirdīgi jātnieki. Vecie Dienvidi. Pat vistālākajos šīs pasaules nostūros bija cieņā smalkas manieres, un tajā dzīvoja galanti bruņinieki un daiļas dāmas, saimnieki un viņu vergi. Tagad par šo pasauli var lasīt tikai grāmatās, un tā nav nekas vairāk par sapni, kuru nav iespējams aizmirst. Šī pasaule ir aizgājusi vējiem līdzi.” (M. Mičela). Izdzirdot šos vārdus, izglītots cilvēks aptuveni sapratīs, par ko varētu būt šis romāns. Šo literatūras šedevru es iz zvēlējos lasīt, jo par to biju uzzinājusi no savas paziņas, kura arī ir lasījusi šo darbu un bijusi ļoti apmierināta ar to.

Vecie Dienvidi bija ASV austrumu piekrastes (bijušās 13 kolonijas) 7 dienvidu štati. Šie apgabali atšķēlās no pārējām ASV un izveidoja savas – Amerikas Konfederācijas Valstis, jo tajos joprojām pastāvēja vergturība, par ko pastāvošā republikāņu vara ar Abrahamu Linkolnu priekšgalā bija pret. Tātad, var secināt, ka darbība notiek pirms Amerikas Pilsoņu kara, tā laikā un pēc tā Vecajos Dienvidos (no 1861. gada līdz 1873. gadam).

Galvenā varone Ketija Skārleta O’Hāra – īru imigranta, plantatora un Taras plantācijas īpašnieka Džeralda O’Hāras un franču izcelsmes aristokrātu meitas Elenas (Robijāras) O’Hāras vecākā meita – ir 16 gadus veca (romāna sākumā), egocentriska, mazliet izlutināta un, kā vēlāk noskaidrojas, arī ļoti gudra, apķērīga un ar spožu prātu, salīdzinājumā ar pārējām jaunām dienvidniecēm, ļoti straujas dabas. Bieži vien īru temperaments gūst virsroku pār franču aristokrātismu. Lai arī viņai no bērnības tika ‘’galvā iekalts’’ tas, kā par sievieti domā apkārtējie, ir vissvarīgākais, Skārletai bieži vien bija vienalga par savu reputāciju, kas skaidri atklājas nodaļā, kurā Skārleta dejo ar Retu Batleru Atlantas labdarības tirgū, kaut arī Skārleta vēl nav novilkusi sēru drēbes. Ir bijusi precējusies trīs reizes – ar Čārlzu Hamiltonu (Skāletas ‘’mūža mīlestības’’ Ešlija Vilksa brālēnu), savas jaunākās māsas Sjuelenas pielūdzēju, pusmūža vīrieti Frenku Kenediju un bagātnieku Retu Batleru. Pēc tā, kad Rets viņu pamet, Skārleta atceras par savām mājām, Taru – vietu, no kurienes viņa smēlās savu spēku.

Rets Batlers ir pusmūža vīrietis (romāna beigās viņam ir pāri 40), čārlstonietis, runāja stieptajā Čārlstonas izloksnē, ar briesmīgu reputāciju, bijis izslēgts no Vestpointas (ASV Militārās Akadēmijas), ir sastrīdējies ar savu ģimeni, dažkārt pat neciešams ciniķis, taču, par spīti tam, Rets ir izglītots, bieži vien citē Šekspīru, vācu filozofus un citus, labi saprot cilvēkus, daudz zina par sievietēm, ciena uzticību, kas bija Skārletas pirmā vīra, Čārlza, māsas Melānijas (Hamiltones) Vilksas labākā īpašība, viņš ir mīlošs vīrs un tēvs. Rets iemīlēja Skārletu no pirmā acu skatiena ‘’Divpadsmit ozolos’’ un mīlēja viņu daudzus gadus, tomēr viņš viņu pameta grāmatas beigās, jo Skārleta par vēlu saprata to, cik daudz viņa Retam nozīmēja. Kad romāna beigās Skārleta jautā Retam, ko viņai darīt un kā viņa spēs dzīvot bez Reta, viņš atbild: ‘’Man par to ir nav ne silts, ne auksts.’’

Ešlijs Vilkss ir dienvidu puisis, kura tēvam pieder plantācija ‘’Divpadsmit ozoli’’, viņam neīpaši patīk Ziemeļi, taču viņš nebija arī kvēls Konfederācijas patriots. Viņš devās karā, lai aizstāvētu Džodžiju un savas mājas, nevis patriotisma spārniem nests. Lai arī pats teica, ka pēc sava tēva nāves viņš atbrīvotu savus vergus, ja karš to neizdarītu viņa vietā, Ešlijs tomēr bija ļoti nepraktisks, ko apstiprināja Melānija Vilksa pirms savas nāves. Ešlijs mīl Skārletu viņas dzīvīguma dēļ, viņš salīdzina viņu ar pirmatnīgām stihijām – uguni un vēju -, tomēr viņš apprec savu māsīcu Melāniju, jo abi ir ļoti līdzīgi.

Melānija (Hamiltone) Vilksa ir Ešlija māsīca un sieva, Čārlza Hamiltona, Skārletas pirmā vīra, māsa. Būdama maiga, uzticīga, nesavtīga un eleganta jauna sieviete, kas visa romāna garumā nezināja par Skārletas aklo mīlestību pret Ešliju kā pret vīrieti vai arī noliedza jebkādas tās izpausmes. Skārleta viņu uzskatīja par naivu muļķīti un ienīda viņu par to, ka Melānijai tika Ešlijs. Rets un visi citi un skatīja Melāniju par īstu lēdiju. Pēc Reta un Skārletas kopīgās meitas Bonijas nāves vienīgi Melānija pierunāja Retu apglabāt mazo meiteni, jo Rets bija uz prāta sabrukuma robežas. Melānija ļoti mīlēja bērnus un gribēja, lai viņu ir ļoti daudz, tomēr jau pirmā grūtniecība viņu gandrīz nogalināja, otrā pārvilka svītru Melānijas dzīvībai.

Darbs ir uzrakstīts divos sējumos, sadalīts atsevišķās nodaļās, kas mēdza būt vairākus desmitus lappušu garas. Kopumā romāns ir ļoti interesants, tomēr bija mirklis, kad lasīšanu vēlējos pārtraukt. Tas bija tad, kad M. Mičela stāstīja par galveno varoņu, kā arī Skārletas vecāku agrāko dzīvi. Manuprāt šeit autore pārāk daudz izplūda stāstīšanā, jo man nācās no sākuma pārslēgties un varoņu aprakstu, tomēr, kad stāstījums beidzās, nācās atgriezties uz to vietu, kurā notiekošais apstājās. Lai arī šīs romāna daļas daudz ko atklāj lasītājam par grāmatas varoņiem, tās tomēr bija zināmā mērā garlaicīgas. Darbus par līdzīgu tēmu man nav nācies lasīt, tāpēc šo darbu nevaru ne ar ko salīdzināt, tomēr es domāju, ka šo darbu nevar salīdzināt ar ko citu, jo katram autoram ir savas rakstīšanas īpatnības. Šo darbu es lasīju, kad vien varēju u

. . .

Join the Conversation