” KAS MAN RŪP! “

627 0

Cilvēks bez rūpēm nav iedomājams. Un varbūt pat ļoti labi, ka tā! Ja cilvēkam kaut kas rūp, tad tas nozīmē, ka viņš ir dzīvs, ka viņš elpo un jūt. Cilvēks nav kā robots- nejūtīgs un auksts, bezjūtīgs un vienaldzīgs. Cilvēks ar miesu un asinīm var būt laimīgs par to, ka kaut kas ir svarīgs, ka kaut kas rūp. Tieši tāpēc arī šīs visaugstāk saprātīgākās būtnes, kurām, par laimi vai arī nelaimi, esmu pieskaitāma arī es, tik daudz cieš šo rūpju dē ēļ. Rūpes ir tās, kas neļauj cilvēkam aizmigt, bet gan dzīvot un dzīvot. Pierādījums tam ir ikkatras labas māmiņas rūpes par savām atvasēm.

Katru dienu es pamostos, un katru dienu man tiešām rūp tas, kā es izskatos, jūtos, un man ir svarīgi tas, ka man šī diena vispār ir dota. Man ir svarīgi, ko par mani domās vai, tieši otrādi, nepadomās, neievēros, nenovērtēs. Sabiedrība ir svarīga. Alkas nokļūt tur, kur zāle zaļāka un debesis zilākas. Pusaudžu aprobežotās rūpes par ikdienas sīkumiem. Manas rūpes. Tik smieklīgi svarīgas un reizē diezgan nenozīmīgas.

Man rūp mana ģimene. Man rūp mani draugi. Man rūp tie, kurus mīlu. Ir svarīgi, lai arī mani mīlētu, lai par mani rūpētos un gādātu, un saprastu. Lai es nebūtu viena lielā, lielā pasaulē. Un tāpēc man patiešām rūp tas, lai es visiem tiem labajiem cilvēkiem, kuri mani ir mīlējuši, mīl un mīlēs atdarītu ar to pašu daudzreiz vairāk. Un es neteikšu, ka tas nav iespējams. Tieši otrādi, es spēju visu, ja to vēlos. Un es vēlos, lai mani cilvēki būtu laimīgi.

Manuprāt, sabiedrībā pastāv tāds uzskats, ka labam cilvēkam ir jārūp tas, ka kaut kur otrā zemeslodes malā cilvēkiem nav ko ēst, ka viņi mirst badā. It kā labam cilvēkam ir jāraizējas par visādām globālām problēmām. Bet es pati laikam esmu ļoti egoistiska, jo man šīs vispasaules problēmas nerūp. Tāpēc, ka es tur nekā nevaru līdzēt. Nemelošu- man tās ir vienaldzīgas. Varbūt tas tā vēl būs līdz kādam noteiktam brīdim, kad mans saprāts būs pietiekami izaudzis no manas šā brīža seklās būtības.

Bet dažreiz gribas kliegt un ārdīties. Par to- kaut spētu būt vienaldzīga pret sevi un visu pasauli. Problēma tāda, ka tas nekad neizdodas. Nekad nevaru aizmirst rūpes un kļūt vienaldzīga un cieta kā klints. Dzīvot mierīgi un reizē garlaicīgi. Nedomāt ne par ko. Vienīgi zinu, ka šāds dzīvošanas veids nespētu darīt mani laimīgu, un varbūt tieši tāpēc rūpes ir tik ļoti nepieciešamas.

Join the Conversation