Gunāra Priedes luga „Centrifūga” – drāma 3 cēlienos.

1641 0

Gunāra Priedes luga „Centrifūga” – drāma 3 cēlienos.

Luga attēlo II Pasaules kara periodu un pēckara laiku sievietes Irmas dzīvē. Lugas darbība galvenokārt notiek „Kurzemes līdzenumā ap Ventu”. Irma ir galvenā varone – sieviete, kura savulaik strādāja par skolotāju. Lugas sākuma, sarunā ar Vilni – kādreizējo Irmas skolēnu, lasītājiem atklājas iemesls, kāpēc sieviete par skolotāju vairāk nestrādā: „Par aktīvu darbošanos padomju skolā vācu okupācijas iestādes man atņēma skolotājas tiesības.” Irma dzīvo kopā ar krievu tautības vīrieti Sergeju, kuru tā 1941. gada rudenī atvedusi ievainotu no karagūstekņu no ometnes, un sievieti – 22 gadus veco Marusju, kas palīdz Irmai mājas darbos. Viņu apdzīvotās mājas vienu pusi aizņēmuši vācieši – kara aerodroma tehniskās apkalpes grupa.

Lugas darbība sākas lieldienās ar Irmas un Sergeja sarunu pie jūras, kur sievieti kāds aicinājis satikties ar zīmītes palīdzību. Tas izrādās Vilnis – Irma kādreiz tam bijusi audzinātāja skolā. Vilnis Irmai iesaka doties uz Rīgu, jo vietā, kur viņa mitinās viņai uzturēties kļūst arvien bīstamāk – draud izsūtījums.

Lugas 2. aina attēlo 1944. gada rudeni, mājā, kur dzīvo Irma. Pie viņas ierodas 70 gadīgā krustmāte Nēze. Caur darbojošos personu dialogiem lasītājam tiek vēstīta katra varoņa atšķirīga pagātne, kā arī notikumi, kas tos saveduši kopā un saista. Irmu apciemo viņas bijusī skolas biedrene Laimgaita, kas stāsta par iecerēm ar vīru Silvestru iekļūt kādā no zvejniek laivām, ar kurām liela daļa mūsu rakstnieku dosies uz Zviedriju bēgļu gaitās. Ja viņiem tas neizdotos, viņus ar kuģi sūtītu uz Vāciju: „Jā, un tomēr, tomēr, tomēr, tomēr, paliek kaut vai vārga, dreboša cerības liesmiņa, ko sargāt pret likteņvēju, ka izrausimies ārā pasaulē, bet kas gaida šeit?”. Vēlāk, kad savu aizkustinošo sarunu Laimgaita beigusi, atklājas patiesais viņas nāciena iemesls – viņa vēlas, lai Irma palīdz nogādāt gaļu uz Ventspili, ievietojot to piena kannās: „Bet ja nu. ja nu piens būtu tikai pa virsu, bet kannas dibenā vēl arī kas cits? Piens, zināms, aizietu bojā, un risks ir milzīgs, bet parādā mēs nepaliktu.” Vēlāk Irma izsaka izbrīnu, vai Laimgaita ir tiešām tā pati sieviete, ar kuru kādreiz kopā mācījusies.

Interesanti risinās mājas iemītnieku un kaimiņu savstarpējās attiecības simpātiju un precību jautājumos. Cik var noprast, Irma ir sieviete, kuru par sievu ieguvis, neviens nevarētu sūdzēties. Tā kaimiņš Rudaušu Kārlis ir izteicis Irmai bildinājumu, ko sieviete noraida. Otrs Irmas pielūdzējs ir Sergejs, kas ir krietni jaunāks par viņu, taču arī šo vīrieti Irma atraida. Irmai kādreiz bijis vīrs, taču ar to viņa izšķīrusies, kas laikam arī atstājis iespaidu uz Irmas izvēli, nepieņemt neviena bildinājuma. Lugas gaita problēmu rada Irmas kalpone Marusja, kas iemīlējusi Sergeju un uzskata, ka Irma to pavedina. Pati Marusja iepatikusies kaimiņos pie Rudaušu Kārļa dzīvojošajam krievam Nikolajam.

Lugas galvenā problēma rodas brīdi, kad pie Irmas ierodas Nikolajs ar paziņojumu, ka saimnieks atradis lapiņas, kurās bija informācija norakstīta no radio ziņām par stāvokli Kurzemes frontē, kas bija nododamas tranšeju racējiem kāpās. Rudaušu Kārlis jau paredzējis nākamajā dienā doties uz komandantūru sakarā ar iepriekš notikušo gaļas zādzību, tāpēc Irma nospriež, ka Nikolajam jābēg. „No ciema aizbēgt nav iespējams – to jūs abi zināt labāk par mani. Vienā pusē klajumam jūra ar tranšejām un blindāžām pa visām kāpām, otra pusē Kuldīgas ceļš un Venta, ziemeļos Ventspils.” spriež Irma un nolemj Sergeju slēpt savās mājās, piebilstot: „Bēglim, loģiski ja spriež, trakam vajadzētu būt, lai te slēptos. Te, pie mums! Tagad!”. Problēmu slēpšanas norisē rada Marusja, kurai, to par vieglprātīgu turot, Irma un Sergejs neatklāj, ka mājā tiek slēpts Nikolajs. Marusja novērojusi abus slēpējus, nolemj, ka tie salmos lien maigoties, sadusmojas un pamet Irmas mājas, neklausoties paskaidrojumos. Viņa prasās strādāt pie Rudaušu Kārļa.

Pa šo laiku krustmāte Nēze dodas apciemot kurlo Ādamu, un atgriežas ar ziņu, ka tas nomiris viņas rokās. Viņa to apkopusi un noguldījusi. Ādama nāve it kā glābj dzīvību Nikolajam, kuru nav iespējams mūžīgi salmos slēpt – krustmāte Nēze paņēmusi Ādama pasi: „Ko tu brīnies? Kurlajam Ādamam jau vairs nevajadzēs, un es paņēmu.”

Notikumus atkal sarežģī Marusja, kas savam tagadējam saimniekam pastāstījusi, kāpēc pametusi Irmas mājas, uz ko Kālis izspriedis: „Neviens, ja ir silta māja, ziemas laikā neies mīlēties šķūnī.” Tomēr, tas, ka pie aizdomu rašanās Rudaušās vainojama ir Marusja, atklājas tikai vēlāk, kad viņa atskrien uz Irmas mājām stāstīt notikušo. Par aizdomām Rudaušās pastāsta viens no vāciešiem, kas mīt Irmas mājas otrā daļā Gothards, inteliģents vīrietis, kas aicina Irmu dejot un deklamē tai dzeju vācu valodā.

Lugas pēdējā ainā tēlota Irmas saruna ar Vilni sešdesmito gadu vidū. Sakumā Irma neatpazīst Vilni un griežas pie viņa, kā pie nepazīstama cilvēka ar ieteikumiem biškopībā, taču Vilnis atpazīst bijušo audzinātāju un uzrunā. Ainas darbība ir dialogs starp šiem diviem varoņiem, kura laikā tiek vēstīts par Irmas gaitām pēckara periodā, kā arī par pārējo lugas varoņu likteņiem. Luga beidzās ar Sergeja, Nikolaja, Marusjas, Nēzes un Gotharada uznācienu uz skatuves un Irmas monologu: „Mēs darījām, kas bija mūsu spēkos, vai ne? ES varbūt izturējos pārāk skarbi pret jums, skarbs bija laiks, vairāk varbūt vajadzēja pažēlot un apmīļot, bet tuvāku cilvēku par jums man nav bijis. Jūs palīdzējāt, kad gāja grūti, un palīdzēsiet, ja ies atkal.”

Lugā jūtama spēcīga saikne ar realitāti, jo darbības risinās reālos vēsturiskos apstākļos. Attēlota situācija „Kurzemes katla” laikā, kas liek lugu uztvert kā patiesu atstāstu, jo šajā laikā šādi notikumi nebija nekas neparasts. Pieminēti arī šī laika notikumi citur Latvijā, kā arī Ļeņingradas blokāde. Spēcīgu iespaidu atstāj varas uzspiestās kā ārtības tēlojums, piemēram, noteikumi par aptumšošanu, kā arī krustmātes Nēzes stāstījums: „Ventas vidū uz tilta, kur žandarmi glūnēja pasēs un braucējiem vel pētīja, vai nav kas tāds maišeļos vai zem deķa čubās, bakstīja un gramstīja.”, kā arī tēlojums, kur Laimgaita stāsta par iespējam bēgt laivās uz Zviedriju kopā ar latviešu rakstniekiem, kas ir reālu notikumu atainojums, jo 1944. gadā liels skaits ievērojamu mākslinieku pameta Latviju dodoties bēgļu gaitās.

Lugas darbība risinās 3 dažādos laikos, un tikai izlasot 2. un 3. ainu, lasītajam kļūst skaidrs, ka pirmajā ainā patiesībā tēlots laiks pēc 2. un 3. ainas, kuru darbība risinās „Kurzemes katla” laikā. Savukārt pēdējā, noslēdzošā aina risinās 60. gadu vidū, un faktiski vēsta par visu lugu kopumā.

Interesanta ir lugas tēlu sistēma. Tēlu raksturojums, sniegts dialogos, sarunās vienam ar otru, ka arī atstāstot, kādam par otru. Varoņi ir dažādu tautību, sociālo slāņu un vecumu pārstāvji. Tā, piemēram, Irma ir krietni vecāka par abiem pie viņas mītošajiem krievu t

. . .

Join the Conversation