Fjodors Dostojevskis ‘Noziegums un sods’

759 0

„Nozieguma un soda” pamatproblēma ir slepkavība un slepkavas jušanās pēc nozieguma. Raskoļnikovs – nabadzīgs students, kuru izslēdz no grupas – nogalināja sievieti un viņas māsu viņu pašu mājās, pirms tam bijis viņu dzīvoklī un apskatot iekārtojumu un iespējamo dārgumu atrašanās vietu. Noziegums tika izdarīts, lai jaunietis varētu pārliecināties par sevi – ka viņš ir to spējīgs, ka nav ne ar ko sliktāks par citiem. Iespējams, tāpēc arī Rodions Raskoļnikovs savu iegūto laupījumu nevis iztērē vai pārdod, bet gan noglabā zem akmens. Raskoļņikova dilemma pa ar atzīšanos ir problēma, kas izriet no slepkavības, pārējais tiek pakārtots, lai vēl vairāk iespaidotu Raskoļņikova domas.

Pēc augļotājas un viņas māsas nogalināšanas, nabadzīgais students visu laiku tiek šaustīts. Atzīties vai neatzīties – būtībā viss stāsts tiek vairāk vai mazāk veltīts tam. Nozieguma pastrādāšanas dēļ Raskoļnikovs ir arvien vairāk nomākts. Vairākas reizes viņš iziet no mājas ar domu iet uz policiju un atzīties, bet vienalga atgriežas mājās. Romāna gaitā Raskoļnikovs sāk šķelties, viņam parādās divas dabas. Viena ir tā, kas liek atzīties, atklāt visu, bet otra – sabiedriskā, kura izliekas neko nezinām.

Rodionam Raskoļnikovam ir bail no tiesas, soda, viņu sāk mocīt sirdsapziņa, bet, kad viņš ierodas policijā pie Porfīrija Petroviča, ieslēdzās viņa otrā puse, un viņš noliedz slepkavības faktu. Kad gandrīz jau ir uzzināta viņa vaina, ierodas viens no krāsotājiem, kurš slepkavības dienā bija namā un krāsoja istabu un atzīstas. Tas kārtējo paglābj Rodionu no soda.

Psiholoģiski psihiatriskā nozieguma un soda analīze veidota ar apbrīnojamu mākslu un tīri zinātnisku lietpratību. Juridiskajā vērienā romāns aizskar un iztirzā daudzus cilvēka un sabiedrības tiesību jautājumus. Šis sacerējums ir svarīgs arī tīri kultūrvēsturiskā ziņā, jo parāda jaunā cilvēka tipu sešdesmitajos gados un pārejas laikmetā, kad vecie tikumības un sabiedrības pamati sabrūk un atsevišķi indivīdi meklē jaunu pasaules atziņu. F.Dostojevska darbam milzīga nozīme visā tā laika Eiropas sabiedriskās domas attīstībā.

Šis darbs ļoti spēcīgi atklāj paša Dostojevska morālās atziņas. Fjodors Dostojevskis droši vien, ka tāpat kā pārējie, uzskata, ka cilvēkam ne aiz kādiem sociāliem motīviem nav tiesības laupīt otram dzīvību un ka noziegums izpērkams tikai ar soda izciešanu.

Galvenais vēstījums varētu būt „nogalināt cilvēku nozīmē nogalināt pašam sevi”, jo pēc večiņas nosišanas, galvenais varonis arvien vairāk ievelkas sevī, sāk vairīties no cilvēkiem, izjūt izolētību, arvien biežāk Raskoļnikovs jūtās slims, izjūt drudzi un drebuļus. Domāju, ka tas viss ir dēļ pastrādātā nozieguma.

Otrs vēstījums varētu būt tāds, ka viss sliktais nāk jau no bērnības. Respektīvi, bērnībā redzētais skats, kad cilvēks nosit zirgu tikai par to, ka tas nespēj pavilkt uzlikto nastu, iespējams, ir tā iespaidojis Rodionu Romanoviču, ka viņš šā iespaidā pastrādāja noziegumu jau būdams pieaudzis.

Join the Conversation