Esejas un domraksti

653 0

Nāve, bēres, atvadas Senajā Grieķijā un Senajā Romā.

Senajā Romā un Senajā Grieķijā atvadas no aizsaulē aizgājušiem cilvēkiem bija ļoti līdzīgas.Gan Romā,gan Grieķijā mirušos vai nu guldīja zemē,vai sadedzināja ugunskurā.Tāpat mirušajam līdzi uz aizsauli deva priekšmetus,rotaslietas,ieročus.

Senajā Romā atvadas ilga 3-7 dienas.Bēres varēja būt klusas,vienkāršas,kā arī greznas, dārgas, bagātas. Par nāvi un bēru dienu paziņoja publiski.Cilvēkus,kuriem nebija naudas,nabagos bērēja bez jebkādas ceremonijas pirmajā naktī pēc nāves iestāšanās.Līdz III gs.p.m.ē. līķis bija jāiznes no mājām vēl pirms saules lēkta.Ja ģimenei nebija līdzekļu,lai nopirktu kapa vi ietu,līķi vienkārši iemeta kopējā bedrē un sadedzināja ugunskurā kopā ar citiem.Kaut arī Senajā Romā aizliedza glabāt mirušos ar rotaslietām šis likums bija neefektīvs,īpaši impērijas laikā,kad bēres pārvērtās par greznām ceremonijām.Bēru procesijas priekšgalā gāja flautisti un vergi ar degošām lāpām,nolīgtās raudātājas,dziedātāji.Tad gāja klienti vai maskās tērpti cilvēki,kuri tēloja mirušā senčus,īpašu uzmanību pievēršot konsuliem,valstsvīriem u.c.Aiz tiem nesa karā gūto laupījumu,varas insignācijas(ja dzīves laikā tas bija ieņēmis kādu amatu),aizgājējam dārgākos priekšmetus.Nestuves ar līķi nesa brīvlaistie vergi,aiz kuriem gāja radinieki,draugi,kā arī amatpersonas,senatori.Procesiju noslēdza parastie cilvēki.Bēru simbols-melnas vai tumši pelēkas drānas.Jau” XII tabulu likumi”aizliedza dedzināt vai aprakt mirušos pilsētas teritorijā.Ja ķermeni vēlējās sadedzināt,tad iekūra lielu ugunskuru,uz kura uzlika nestuves,bet blakus novietoja iazgājējam dārgas lietas-ieročus,apģērbu u.c.Pēc upurēšanas pazemes dieviem kāds no radiniekiem aizdedzināja ugunskuru,novērsis no tā savu vaigu,kā to prasīja paraža.Vēlāk kaulus un pelnus savāca,ietina lakatā un kopā ar smaržīgām zālēm un medu ievietoja urnā,kuru vēlāk apraka zemē.Sēras bija neilgas,tikai 9 dienas.

Senajā Grieķijā mirušajam aiztaisīja acis un muti,apsedza seju,to apmazgāja ar siltu ūdeni,iezieda ar eļļu un ietērpa baltās drānās.Grieķiem,tāpat kā Romiešiem bija divas bērēšanas formas: guldīšana zemē un sadedzināšana ugunskurā.Otrajā gadījumā pīšļus ielika urnā,kuru vai nu apraka,vai ievietoja kapenē ārpus pilsētas.Vīriešiem kapā līdzi deva ieročus,sievietēm-rotaslietas,nogalināja arī dzīvniekus-zirgus,suņus,jērus,teļus(arhaikā-arī cilvēkus);upurēja arī asinis,vīnu,pienu.Tad sekoja maltīte.Mirušā guļvietu aplika ar mirtēm un vīnogām,un pie mirušā drīkstēja pieiet visi,kas gribēja atvadīties.Apstāvēšanā piedalījās flautisti,dziedātāji,tika skaitītas sēru elēģijas.Pēc saskaršanās ar mirušo cilvēkam bija jāatīrās,un tāpēc mājas priekšā novietoja trauku ar ūdeni.Bērēja parasti nākamajā dienā.Līķi vajadzēja iznest no mājas līdz saules lēktam,lai sēras neaizvainotu Apollonu-saules dievu.Bēru gājienā aiz katafalka gāja tuvākie radinieki,lai dvēsele būtu savējo vidū.Ķermeni nesa uz rokām vai arī veda ratos.Zārks bija pagatavots no cipreses-sēru koka vai arī no māliem,akmens.Tur ielika vīna,olīveļļas kannas,ieročus,rotaslietas,jo baidījās,ka pretējā gadījumā mirušais var atnākt atpakaļ un pieprasīt savu mantu.Mazus bērnus glabāja amforās vai mazās vanniņās.Pēc tam visi devās projām,no mirušā atvadoties,trīs reizes izrunādami viņa vārdu.Atvadu maltītē visi ieradās rotājušies ar vainagiem.Mirušajam par godu teica runas,cenšoties runāt tikai patiesību,jo melus šai gadījumā uzskatīja par nepiedienīgiem.Sēras,piemēram,Atēnās ilga 30 dienas,Spartā-12.Trešajā vai devītajā dienā upurēja.Sēru drēbes bija melnas vai tumšas(Argosā-baltas).Mirušā miršanas un dzimšanas dienās uz kapa lika pīrāgus,vīnu,medu,pienu,augļus.

Manuprāt,bēru procedūra Senajā Grieķijā un Romā ir līdzīga saglabājusies arī līdz mūsdienām.Arī mūsdienās mirušajam līdzi zārkā tiek likti dažādi priekšmeti,kas saistīti ar viņa dzīvi un,kas varētu noderēt aizsaulē.Tāpat, mūsdienās, mirušais tiek glīti saģērbts,kā Senajā Grieķijā un Romā.Arī sēras ir ļoti līdzīgas.Zīmīgi,ka līdz pat mūsdienām ir saglabājies uzskats,ka melnas drēbes ir piemērotas bērēm.

Reliģiju nozīme mūsu dzīvē.

Reliģija, ticība kādam augstākam spēkam, cilvēkiem vienmēr ir bijusi svarīga dzīves sastāvdaļa. Kādas reliģijas ir ietekmējušas vēsturi, kā tās ir mainījušās un kāda nozīme reliģijai ir mūsdienās?

Senatnē cilvēki ticēja ļoti daudziem dieviem, jo katrs cilvēks, katra kopiena savu dievu uzskatīja par galveno. Laikam ritot, cilvēki neizbēgami kļuva vairāk, tā padarot savu kopienu arvien lielāku un lielāku, kā arī saplūstot ar citām kopienām. Tā rezultātā cilvēka ticība kādam dievam kļuva konkrētāka un noteiktāka. Cilvēki sāka izvirzīt savu dievu par galveno. Neizbēgami radot konfliktus. Piemēram, krusta kari viduslaikos, kurus izraisīja kristietības piekritēji. Šie kari ietekmēja turpmāko dzīvi visā Eiropā. Kristiešu baznīcai tolaik bija neiedomājami lielas pilnvaras. Visas tiesas tolaik notika ar baznīcas ziņu. Baznīca pieņēma svarīgākos likumus.

Mūsdienās reliģijai arī ir liela nozīme. ASV un Irākas karā piedalās pilnīgi dažādu tīcību pārstāvji, lai arī karš varbūt sākumā nebija tieši starp šīm reliģijām, šobrīd karš pāraug karā starp kristiešu reliģiju un islama reliģiju. Kristiešu reliģija laikam ritot ir mainījusies tādā ziņā, ka reliģija nepiedalās vairs politikā, kaut arī viņu tur cenšas iepīt. To varētu atiecināt arī uz to, ka kristietība pāsvarā ir attīstītajās valstīs, kā rezultātā var secināt to, ka kristietība ir demokrātiska reliģija. Runājot par islama reliģiju, nākas secināt to, ka valstīs, kurās ir šī ticība, nav demokrātijas un nebūs tik ilgi kamēr nemainīsies tik lielā reliģijas ietekme uz cilvēkiem.

Kaut arī zinātnieki bībeles rakstīto cenšas izskaidrot ar loģiku un dažreiz viņiem arī tas izdodas, cilvēki nesāk masveidā atteikties no kristietības. Daudziem cilvēkiem kristietība aizņem vēl joprojām lielu daļu viņu dzīves. Kristiešu baznīcas ir katrā pilsētā, kur ir kristietība. Es uzskatu, ka mūsdienu lielākās reliģijas pastāvēs vēl ļoti ilgi.

Amerikas seno kultūru devums mūsdienām.

Maiji, Acteki un Inki bija Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinenta nozīmīgākās civilizācijas pirms eiropieši atklāja Ameriku. Katrai kultūrai bija savas vērtības un paražas. Mūsdienās mēs par šīm civilizācijām lielākoties zinām tikai pēc to iespaidīgajām būvēm un greznām rotaslietām. Bet mūsu pasaulē ir lietas, kuru izcelsme nav meklējama Eiropā, kā mēs bieži domājam, bet gan pieminētajās civilizācijās.

Nu kurš gan nezin mūsdienās, kas ir šokolāde! Šo saldumu ir ēdis gandrīz vai katrs cilvēks. Bet, lūk, līdz 1502. gadam Eiropā par šokolādi neviens neko nezināja līdz Kolumbs savā ceturtajā ekspedīcijā, tagadējā Nikaragvas teritorijā ieraudzīja kakao pupiņas un dažas aizsūtīja uz Spāniju. Sākumā neviens gan īsti nezināja, ko ar tām iesākt, jo tās garšoja trakoti rūgti. Bet par laimi, atradās vēl kāds gu udrinieks, kurš, ceļodams līdzi Kolumbam, pamanījās savākt no actekiem gan receptes, gan ieteikumus un mudināja rīkoties tāpat kā acteki: nevis grauzt zaļas pupiņas, bet maķenīt apstrādāt un pagatavot dzērienu, kurš papildinājumā ar vaniļu garšoja vienkārši burvīgi.

Nedomāju, ka tabaku varētu uzskatīt par mums noderīgu, bet derētu atcerēties, ka tabakas izcelšanās vieta ir tieši Amerika. Lai gan uz senajām Ķīnas vāzēm gadās ieraudzīt zīmējumus, kuros attēloti smēķētāji, tomēr līdz pat Kolumba atklājumiem Vecajā pasaulē par tabaku nekas nebija zināms. Tāpēc ir pieņemts uzskatīt Ameriku par tabakas dzimteni.

Cik labi mēs latvieši pazīstam šokolādi, tik labi mēs arī pazīstam tomātu un kartupeli. Šie dārzeņi ir dziļi iesakņojušies mūsu ēdienkartē, bet tomātu un kartupeļu vēsture ir meklējama pavisam citā kontinentā – Dienvidamerikā. Vairākums zinātnieku, kas pētījuši kultūras tomātu izcelšanos, uzskata, ka to dzimtene ir Dienvidamerikas piekraste – Galapagu salas, Ekvadora, Peru un Čīle. Uzskata, ka kultūras tomātu vecāku forma ievesta Dienvidamerikā, kur vietējie iedzīvotāji tos audzēja un u

. . .

• 21. novembrī tika atbrīvota Jelgava, bet 28. novembrī Bermonta karaspēks vispār tika padzīts no Latvijas. 1919. gada decembrī Latvijas nacionālajā armijā jau bija 65000 karavīru.

• Lai to paātrinātu Latgales atbrīvošanu, valdība noslēdza līgumu ar Poliju par militāro palīdzību. Polija piešķīra 20 tūkstošus karavīru ģenerāļa E. Ridza-Smiglija vadībā, kuri palīdzētu atbrīvot Latgali no boļševikiem. 1920. gada 3. janvārī sākās apvienotā latviešu un poļu karaspēka uzbrukums Latgales frontē, un jau tajā pašā dienā tika atbrīvota Daugavpils. 14. janvārī tika atbrīvota Latgales sirds – Rēzekne.

• 1.februārī tika sasniegta Latvijas etnogrāfiskā robeža – Zilupe un n tika noslēgts pamiers ar Padomju Krieviju.

• Pēc pamiera noslēgšanas ar Padomju Krieviju vēl turpinājās atsevišķas militāras sadursmes pierobežas rajonos, tādēļ steidzami bija jāsāk miera sarunas, lai atrisinātu visus strīdīgos jautājumus. Sarunas sākās 1920. gada 12. aprīlī Maskavā un vēlāk tika turpinātas Rīgā.

• Visai saspringtās sarunās galvenos strīdīgos jautājumus izdevās noregulēt, un 11. augustā Rīgā abu valstu delegācijas parakstīja miera līgumu. Padomju Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību, apņēmās izmaksāt Latvijai 4.milj. zelta rubļu atlīdzību par kara laikā evakuētajām materiālajām vērtībām un garantēja tiesības latviešu bēgļiem atgriezties dzimtenē.

• Padomju Krievija bija pirmā valsts, kura atzina Latvijas neatkarību de iure, jo bija spiesta to darīt. Ne velti Ļeņins 1920. gadā kādā runā atzina: “Ja visas šis mazās valstis būtu maršējušas pret mums, mēs, bez šaubām, būtu sakauti. Tas ir katram skaidrs. Bet tās nemaršēja pret mums.”

Join the Conversation