Apraksts:

Civilās aizsardzības aizsargbūves - inženiertehniskas būves, kas paredzētas cilvēku, tehnikas un īpašuma aizsardzībai no ārkārtējo situāciju postošajiem faktoriem, kā arī no mūsdienīgu iznīcināšanas ieroču (līdzekļu) iedarbības. Pēdējo 10 gadu laikā civilās aizsardzības vadības punktu un aizsargbūvju saglabāšanai un uzturēšanai netiek iedalīti nepieciešamie līdzekļi, tāpēc daudzas aizsargbūves atrodas neapmierinošā tehniskā stāvoklī un tās nevar izmantot iedzīvotāju aizsardzībai no ārkārtējo situāciju izraisīto postošo faktoru iedarbības.IV. Iedzīvotāju aizsargbūvju attīstības vēsture Latvijā.Koncepcijas sagatavošanas gaitā izpētīta citu valstu pieredze civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības nodrošināšanā.

Darbs:

Civilās aizsardzības aizsargbūvju
KONCEPCIJA

I. Koncepcijā lietotie termini

Iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības līdzekļi - tehnisko līdzekļu, kā arī dabisku un mākslīgu paslēptuvju kopums, lai pasargātu cilvēkus un to īpašumu no ārkārtējo situāciju postošajiem faktoriem.
Mūsdienīgie iznīcināšanas ieroči (līdzekļi) - kaujas ieroči, kā pielietošana var izsaukt vai izsauc cilvēku, dzīvnieku vai augu bojāeju, cilvēku veselības traucējumus, tautsaimniecības objektu bojājumus un sagraušanu, kaitējumu videi, kā arī otrreizējo (sekundāro) iznīcinošo faktoru rašanos.
Civilās aizsardzības aizsargbūves - inženiertehniskas būves, kas paredzētas cilvēku, tehnikas un īpašuma aizsardzībai no ārkārtējo situāciju postošajiem faktoriem, kā arī no mūsdienīgu iznīcināšanas ieroču (līdzekļu) iedarbības.
Patvertne - hermētiska aizsargbūve cilvēku aizsardzībai.

II. Koncepcijas mērķis

Noteikt valsts politiku civilās aizsardzības aizsargbūvju (turpmāk- aizsargbūvju) saglabāšanā, izmantošanā un to turpmākajā attīstībā.

III. Esošās situācijas apraksts

1. Spēkā esošie normatīvie akti.

Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļas 89.panta normas nosaka, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.
Pamatojoties uz 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvencijas (IV) par civilpersonu aizsardzību kara laikā 4., 13., 88. pantu un 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvencijas papildprotokola par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols) 51., 61.(a) (III) pantu normām, valsts pienākums ir nodrošināt civilo iedzīvotāju aizsardzību bruņotu konfliktu gadījumā.
Latvijas Republika pievienojās minētajai Ženēvas konvencijai 1991.gada 20.novembrī.
1990.gada 7.decembrī Latvijas Republikas Ministru Padome ar rīkojumu Nr. 218 “Par civilās aizsardzības aizsargbūvju fonda izmantošanu” noteica aizsargbūvju fonda izmantošanas kārtību tautsaimniecības vajadzībām un apstiprināja instrukciju “Aizsargbūvju nomas kārtība”.
1992.gada 15.decembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma Civilās aizsardzības likumu, nosakot civilās aizsardzības sistēmas tiesiskos un organizatoriskos pamatus, galvenos uzdevumus un darbības principus. Civilās aizsardzības likuma 14.panta 3.punkta normas paredz civilo iedzīvotāju tiesības izmantot kolektīvos un individuālos aizsardzības līdzekļus.
1993.gada 1.jūlijā Latvijas Republikas Ministru Padome ar rīkojumu Nr. 163-r noregulēja civilās aizsardzības ārpilsētas vadības punktu un patvertņu saglabāšanas kārtību un uzdeva republikas pilsētu pašvaldībām (7.2., 7.3. punkti) V.grupas patvertnes norakstīt un svītrot no uzskaites, bet IV.grupas patvertnes (ierīkotas dzīvojamo ēku pagrabtelpās) izmantot pēc pašvaldību ieskatiem.
Latvijas Republikas civilās aizsardzības sistēmas normatīvā bāze neregulē aizsargbūvju izveidošanu, uzturēšanu, uzskaiti un apsaimniekošanu. Līdz tiesiskā regulējuma sakārtošanai jautājumu par pilnīgi vai daļēji sagruvušu aizsargbūvju nojaukšanu iespējams risināt tikai saskaņā ar 1995.gada 10.augusta Būvniecības likuma VIII. nodaļas 31.panta normām.

2. Veiktie pasākumi civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības līdzekļu apzināšanā un sakārtošanā.

Pēc civilās aizsardzības sistēmas plānošanas, koordinēšanas, vadības un kontroles funkciju pārņemšanas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests apsekoja aizsargbūves un izvērtēja to tehnisko stāvokli.
1991.gada 1.janvārī Latvijā bija 980 pazemes II. - V. grupas aizsargbūves un 35 ārpilsētas rezerves vadības punkti, kas bija paredzēti iedzīvotāju, Augstākās Padomes, Ministru Padomes, ministriju un citu valsts institūciju darbinieku, kā arī republikas pilsētu domju darbinieku izvietošanai un viņu darbības nodrošināšanai ārkārtējās situācijās vai bruņota konflikta (kara) laikā.
Latvijas Republikas Ministru Padomes 1993.gada 1.jūlija rīkojuma Nr. 163-r punktu 7.2., 7.3. realizācijas rezultātā vairākas ministrijas atteicās no ārpilsētas vadības punktiem, uzskatot, ka šos objektus mērķtiecīgi nodot pašvaldību valdījumā. No deviņiem ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1993.gada 1.jūlija rīkojumu Nr. 163-r saglabāšanai paredzētajiem ministriju, uzņēmumu un iestāžu ārpilsētas vadības punktiem ministriju pārziņā tiek saglabāti pieci (1.pielikums).
Pēc republikas pilsētu un rajonu pašvaldību un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta datiem 2000.gada 1.janvārī uzskaitītas 384 aizsargbūves ar kopējo ietilpību 125 650 cilv. (5,2 % no kopējā iedzīvotāju skaita) (2., 3. pielikumi).
Pēdējo 10 gadu laikā civilās aizsardzības vadības punktu un aizsargbūvju saglabāšanai un uzturēšanai netiek iedalīti nepieciešamie līdzekļi, tāpēc daudzas aizsargbūves atrodas neapmierinošā tehniskā stāvoklī un tās nevar izmantot iedzīvotāju aizsardzībai no ārkārtējo situāciju izraisīto postošo faktoru iedarbības.
Ņemot vērā būvniecības materiālu un aprīkojuma tirgus cenas, kā arī būvniecības un montāžas darbu izmaksas, atsevišķi izbūvēta II. grupas pazemes aizsargbūve, atkarībā no ietilpības, aptuveni izmaksā:
- 50 cilv. - 40 tūkst. latu;
- 500 cilv. - 300 tūkst. latu;
- 2 000 cilv. - 1 milj. latu.
Līdz 1992. gadam Rīgā un republikas pilsētās izbūvēto aizsargbūvju īpatsvars, ņemot vērā to ietilpību, sastāda:
50 cilv. - 20%;
500 cilv. - 70%;
2000 cilv. - 10%.

IV. Iedzīvotāju aizsargbūvju attīstības vēsture Latvijā

1934.gada 11.novembrī tika pieņemts likums “Par pasīvo aizsardzību pret uzbrukumiem no gaisa” (Vald. Vēstn. 1934.g., 238 nr.), paredzot drošu telpu ierīkošanu pret gāzēm un bumbām, lai samazinātu zaudējumus civiliedzīvotāju vidū ienaidnieka uzbrukuma gadījumos no gaisa.
Patvertnes bija ierīkojamas Kara ministrijas norādītajās pilsētās un ciemos, valsts, pašvaldību, sabiedrisko un rūpniecības iestāžu dienesta un dzīvojamajās ēkās. Privātajos dzīvojamajos namos ar 25 un vairāk dzīvojamajām telpām patvertnes ierīkoja namsaimnieki.
Jaunbūvēs patvertņu ierīkošana bija paredzēta jau būvplānos.
1937.gadā tika publicēta instrukcija par patvertņu ierīkošanas kārtību dzīvojamajās mājās (Vald.Vēstn. 1937.g., 68 nr.), kas noteica, ka iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības patvertnes var būt speciāli atsevišķi izbūvētas vai ierīkotas pastāvošās ēkās kā pielāgotās telpas.
Projektējot jaunas patvertnes vai pielāgojot telpas patvertnes prasībām, bija jāvelta vērība šo telpu lietderīgai izmantošanai (saimniecības vajadzībām), lai nesadārdzinātu to ekspluatāciju.
Laikā no 1940. līdz 1990.gadam aizsargbūves dzīvojamajās mājās un rūpniecības uzņēmumos tika uzturētas darba kārtībā. Uzņēmumu attīstības gaitā būvēja jaunas patvertnes, paredzot strādājošo lielākās maiņas aizsardzību. Patvertņu būvniecību un ekspluatācijas kārtību regulēja būvnormatīvs un instrukcija. Patvertnes galvenokārt tika būvētas republikas pilsētās ar attīstītu ražošanu un ievērojamu iedzīvotāju skaitu. Patvertņu būvniecību finansēja no valsts budžeta līdzekļiem.
Aizsargbūvju speciālās iekārtas un aprīkojumu līdz 1990.gadam ražoja 11 Latvijas uzņēmumi.

V. Citu valstu prakse

Koncepcijas sagatavošanas gaitā izpētīta citu valstu pieredze civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības nodrošināšanā.
Eiropas valstīs aizsargbūvju uzturēšana ir svarīgs inženiertehnisko pasākumu komplekss, kas noteikts valsts drošības koncepcijās vai aizsardzības likumos (plānos).
Somijā, piemēram, izveidoti atsevišķi dienesti aizsargbūvju uzturēšanai. Vajadzības gadījumos aizsargbūvēs var izvietot apm. 50% no kopējā iedzīvotāju skaita, t.sk. dažās pašvaldībās (pašpārvaldēs) aizsargbūvēs iespējams izvietot visus iedzīvotājus. Helsinkos ir vairāk kā 4400 zem ēkām iebūvētu vai klintīs izcirstu aizsargbūvju. Teorētiski iedzīvotāju nodrošinājums ar aizsargbūvēm ir 125%, bet, ņemot vērā vidējo faktisko iedzīvotāju skaitu pilsētā - patverties aizsargbūvēs iespējams 97% vietējo iedzīvotāju un iebraucēju. Par aizsargbūvju un vadības punktu celtniecību un to apkalpojošā personāla (formējumu) gatavību atbild valsts iestādes un vietējās pašvaldības. Veicot dzīvojamo ēku būvniecību, ja to kopējā platība pārsniedz 600 m2, tajās tiek iebūvētas aizsargbūves. Dzīvojamajās mājās vai sabiedriskajās ēkās aizsargbūvju platībai jābūt 2% apmērā no ēkas kopējās platības.
Vācijā iedzīvotāju kolektīvajai aizsardzībai tiek izmantoti par valsts budžeta līdzekļiem atjaunoti kara laikā izbūvēti bunkuri un tuneļi, kā arī speciāli būvētas aizsargbūves. To pārvaldīšanu un uzturēšanu veic pašvaldības. Ienākumi no aizsargbūvju izmantošanas saimnieciskām vajadzībām nonāk pašvaldību budžetā. Ja aizsargbūve, kopā ar citām būvēm, ietilpst privātīpašumā, tad tās pārvaldīšanu, uzturēšanu un iekārtošanu veic īpašnieks un izmaksas kompensē pašvaldība. Privātās aizsargbūves, kas celtas ar valsts finansiālo palīdzību vai piemērojot nodokļu atvieglinājumus, uztur to īpašnieks vai aizsargbūves iznomātājs, saglabājot aizsargbūves iekārtojumu. Nepieciešamības gadījumā īpašniekam vai iznomātājam nekavējoši jāatbrīvo saimnieciskajām vajadzībām izmantojamā aizsargbūve un tā jāiekārto iedzīvotāju izvietošanai. Bez attiecīgu valsts iestāžu atļaujas aizliegts izdarīt aizsargbūvē konstruktīvas izmaiņas, kas apdraud tās drošu izmantošanu iedzīvotāju aizsardzībai.
Šveicē izveidota aizsargbūvju sistēma, kas dod iespēju aizsargbūvēs izvietot 100% iedzīvotāju. Ēkās tiek būvēti pagrabi, ko ikdienā izmanto saimnieciskām vajadzībām (garāžas, noliktavas u.tml.), taču ārkārtējo situāciju gadījumos tie var tikt izmantoti kā aizsargbūves iedzīvotāju ilgstošai aizsardzībai (vairāk par 24 stundām). Viens no svarīgākajiem civilās aizsardzības uzdevumiem ir iedzīvotāju aizsargbūvju iedalījuma plānošana un plānu regulāra koriģēšana. Municipalitātes publicē aizsargbūvju izvietojuma adreses un ir gatavas šo informāciju operatīvi izplatīt iedzīvotājiem.
Slovākijā iedzīvotāju aizsardzība aizsargbūvēs ir kolektīvās aizsardzības pamats. Aizsargbūvju izmantošanu nodrošina Civilās aizsardzības Patvertņu nodaļa. Izbūvētas speciālas pastāvīgās aizsargbūves un pielāgojamas aizsargbūves.
Ungārijā arī