Blaumaņa lugā „Indrāni” risināto problēmu aktualitāte šodien.

2120 0

Blaumaņa lugā „Indrāni” risināto problēmu aktualitāte šodien.

Nauda.. Vara. Pazemojums. Ciešanas. Meli. Šie ir tikai daži vārdi, kas raksturo Rūdolfa Blaumaņa lugu „Indrāni”. Lugas pamatā ir divu paaužu konflikts, kura cēlonis ir tieksme pēc varas, mantas, naudas, nedomājot par postu, kas tiek nodarīts, lai tiktu pie kārotā.

Lasot šo lugu, es sev uzdevu jautājumu – vai tā nav mūsdienu dzīve, mūsu ikdiena? Mēs katru dienu cīnāmies par saviem sapņiem, mērķiem, bet vai nav tā, ka dažreiz mēs aizmirstam par sev tuvajiem, mīļajiem ci ilvēkiem, reizēm nodarot tiem sāpes, lai izcīnītu kāroto? Šī luga, manuprāt, ir spilgts piemērs mūsdienu dzīvei, tikai atšķirība ir tāda, ka lugā darbība norisinās laikā, kad laukos nostiprinājās kapitālisms. Mēs bieži izvirzām vecākiem ultimātu, piemēram, sakot, ka, ja netikšu pie draugiem uz „tusiņu”, nedarīšu to, ko jūs gribēsiet! Šis ir tikai viens no daudzajiem piemēriem, taču arī jau lugas sākumā uz vecākiem tiek izdarīts spiediens no Ievas un Edvarta puses, proti „Es tikai nezinu, kam tad reiz tā māja kritīs. Mēs jau nu vairs te nenāksim.” Jau šis citāts pierāda to, ka Edvarts un Ieva tiecas pēc īpašumiem, varas, naudas, jo pretējā gadījumā viņi atbalstītu veco Indrānu lēmumu. Jau tūlīt pat lugā parādās pirmie lielie meli, kad Ieva, lai iegūtu māju, paziņo, ka otrs Indrānu dēls nemaz nedomā atgriezties mājās: „Un Kārlis arī paliks Pēterburgā”. Un tūlīt rodas jautājums, vai mēs ikdienā šad tad neizmantojam melus, lai tādējādi gūtu labumu sev. Un es domāju, ka lielākā daļa, ja ne visi, kaut reizi dzīvē ir melojuši, lai gūtu sev labumu.

Viens no lugas lielākajiem konfliktiem izceļas, kad Edvarts, tēvam par spīti, grib nocirst vecos ošus. Un es tiešām lieku uzsvaru uz vārdiem „par spīti”, jo citādāk to nevar nosaukt, jo Edvarts ļoti labi zināja, ka tēvam šie oši ir ļoti dārgi:

„Tēvs: Ko?! Visu. visus manus kokus?

Edvarts: Manus kokus. Tie, tēv, pieder pie mājas un nevis pie tava kakta! „

Šeit uzreiz var arī jautāt, vai nav tā, ka mēs mēdzam par kādu aizliegtu lietu spītēt pretī, izdarot ko nelāgu, zinot, ka pēc tam tas cilvēks to pārdzīvos?

Kā sāpīgākais notikums visā lugā, manuprāt, ir, kad Edvarts aizsūta vecākus dzīvot uz pirtiņu: „Vai zini, kur ceļš uz pirtiņu? Ja nevari satikt ar saimnieku saimnieka galā, tad palūko, kā sviežas vienam pašam tur!” Lai cik tas nebūtu skumji, taču mūsdienās ļoti liela daļa bērnu, kad ir izauguši, lai pateiktos vecākiem par viņu rūpēm, neliekas par viņiem ne zinis, vēl vairāk – mēģina dažādiem veidiem sabojāt viņu dzīves, noniecinot viņus par to, ka viņi ir nekam nederīgi, nevajadzīgi.

Manuprāt, caur visu šo lugu var vilkt paralēles ar mūsdienām, mūsdienu dzīvi un to, ka nauda ieņem arvien lielāku lomu un ka reti kurš vairs spēj nošķirt patiesās vērtības, ko arī lugā izteica tēvs: „Naudas vajadzība! Kam nav naudas vajadzīgs! Vai man tās nevajadzēja? Vai es nekā nezināju par oša krēsliem un galdiem! Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi”.

Gribētos vien cerēt, ka mēs spēsim tikt pāri lielajai kārei pēc mantas, naudas, varas, kā to izdarīja Edvarta tēvs, un celsim par visu augstāk mīļumu, skaistus vārdus, kas iepriecinās mūsu sirdis un padarīs gaišāku visu pasauli. 

Join the Conversation