:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

prieksh 9 klases

Darbs:

Ievads.

Dažādi departamenti, aģentūras, biroji un citas pārvaldes formas, kas realizē likumus un politiku, ir pazīstami kā birokrātija . Birokrātija kā organizācijas veids ir sastopamas visās pasaules valstīs un tām nereti ir piešķirta liela vara publiskajā sektorā. Birokrātija nav vienveidīga, tai ir dažādi veidi, pieejas – racionālā pieeja, dabiskā pieeja, kā arī citas. Racionālā pieeja (“mašīnu birokrātijas”) ir birokrātijas veids, kur daudz kas tiek noteikts dažādos likumos, noteikumos un instrukcijās un daudzi birokrātu aktivitātes aspekti ir skaidri definēti, bet dabiskās pieejas birokrāti lielāku nozīmi piešķir indivīdam, kamēr “mašīnas birokrātija” indivīdu redz tikai kā noteikta uzdevuma veicēju. Dabiskās pieejas piekritēji uzskata, ka efektivitāti ietekmē nevis darba vide un atalgojums, bet svarīgākas ir cilvēciskās attiecības, indivīdam pievērstā uzmanība, strādnieku apmierinātība, atbildība, uzticēšanās, rīcības brīvība, līdzdalība.
Darbā analizēju F. Hefrones grāmatu “Organization Theory & Public Organizations”, pētīju autores attieksmi pret birokrātiju un viņas uzskatus.



Birokrātija kā organizācijas veids F. Hefrones skatījumā.

“Birokrātija ir tikusi raksturota kā “mehānistiska” organizācijas forma, visvairāk piemērota stabiliem noteikumiem un galīgi nepiemērota inovatīvai, adaptīvai rīcībai. Tās kritiķi to sauc par organizācijas formu “dinozauru”, tādēļ, ka tagadnes un nākotnes raksturīgākās iezīmes ir ātri progresējoša tehnoloģija, ātra sabiedrības un ekonomikas attīstība. Par cik birokrātija nevar adaptēties, tā ir lemta iznīkšanai. Tās vietā, kā tika pareģots, jaunai organizācijas formai vajadzētu ieņemt birokrātijas vietu – ad hoc organizācijām.”

Lai gan liels vairums politologu birokrātiju raksturo kā adaptēties nespējīgu organizāciju, kas nespēj pielāgoties nepastāvīgajiem apstākļiem. Tas vairāk ir raksturīgs t.s. “mašīnu birokrātijām”, kur birokrātu rīcības brīvība ir stipri ierobežota un ļoti daudz ko nosaka rakstītas instrukcijas un likumi. Šādi nosacījumi tik tiešām var negatīvi ietekmēt birokrātijas kvalitāti un veicināt tās apātiju pret apstākļu izmaiņām, jo birokrātiem nenākas izmantot iniciatīvu. Viss, ar ko tie saduras, ir jau paredzēts un birokrātu eventuālā rīcība jau ir definēta. Saskaroties ar kaut ko nepieredzētu, bieži vien “mašīnas birokrātijā” iestājas apmulsums un tiek pieļautas kļūdas. Apstākļu maiņas saskatīšana un pielāgošanās tai ir ļoti svarīgs faktors sekmīgas darbības nodrošināšanā.
Taču tā kā birokrāti arī ir tikai cilvēki, pilnīga birokrātijas apātija pret ārējo apstākļu izmaiņām nav reāli sastopama un nav nemz iespējama. Pilnīga nereaģēšana nemaz nav iespējama tādēļ, ka birokrātija atrodas sabiedrības iekšienē, tā nav izolēta no tās. Tas ir saskaņā ar Jūsu doto definīciju – “birokrāti ir praktiķi, kas bieži vien vadās no pieredzes, nevis no teorijas”, jo teorija nedod 100% reālu izskaidrojumu, tā arī ne vienmēr ir tik pilnīga un perfekta, kā gribētos.
Arī ad hoc organizācijas līdz šim nav izspiedušas birokrātiju kā organizācijas formu no vietas, kuru tā gadu desmitiem ilgi ieņēmusi. Tas izskaidrojams kaut vai ar to, ka pašreizējie apstākļi ir vairāk piemēroti birokrātijas veiksmīgai attīstībai – “stabilitāte atbalsta birokrātijas attīstību – stabilā vidē parasti dominē birokrātijas organizācijas forma” . Sava loma, iespējams, ir arī ieraduma faktoram – sabiedrībai birokrātijas organizācijas forma ir pieņemamāka, pierastāka. Varētu pat teikt, ka sabiedrība ir piemērojusies birokrātijai, samierinājusies ar tās negatīvajām īpašībām.
F. Hefrone vairāk atbalsta racionālo pieeju, mašīnveida birokrātiju, bet tai ir dažas vājās vietas. Viens no lielākajiem racionālās teorijas trūkumiem ir cilvēka patiesās dabas ignorēšana, indivīdā saskatot tikai slinkumu, nepatiku pieņemt lēmumus, uzņemtie atbildību, par labāko motivāciju uzskatot bailes no soda. Protams, ir arī šādi cilvēki, taču viņi noteikti nav vairākums. Racionālā birokrātija labi strādā, ja tiešām visas darbinieku personības galvenajos rādītājos atbilst iepriekšējam aprakstam. Taču cilvēki ir dažādi un visus nevar “bāzt vienā maisā”.
Kā redzams, ne pareģotā birokrātijas
iznīkšana, ne ad hoc organizāciju uzplaukums, tātad ar šiem pareģojumiem kaut kas nav kārtībā. Bet varbūt vienkārši vēl nav pienācis laiks. Ņemot vērā straujo globālo attīstību, jāpieļauj arī tādas apstākļu maiņas iespējamība, kas liktu birokrātijai kā organizācijas formai tikt nomainītai ar jaunā tipa organizācijas veidu. Ja pasaulē dominētu “mašīnas tipa” birokrātijas, es uzskatu, pareģotā birokrātijas iznīkšana jau sen būtu notikusi. Tas būtu noticis, ja birokrātija izrādītos pilnīgi imūna pret izmaiņām tās ārpusē. Taču, kā izrādās, tā nav.

“Plānota stratēģijas formulēšana var būt īpaši bīstama birokrātijas organizācijām. Ja birokrātijai dod skaidri formulētu stratēģiju, “birokrātija pārvietojas kā zilonis” – ja tā ko iesākusi, to nevar apturēt. Fleksibilitāte un pielāgošanās spējas tiek zaudētas, kā arī spēja novērst darbību saistības trūkumu, kas ir tik būtiskas publiskajā sektorā. Ievērojot hierarhisko, centralizēto birokrātijas dabu, stratēģijai būtu jātiek formulētai hierarhijas piramīdas augšgalā un realizētai tās pamatos. Taču šāda sistēma, iespējams, novestu pie nepareizas stratēģijas, ja vien netiktu ievēroti pamatnoteikumi – stratēģijas izstrādātājiem nepieciešama pilna informācija un situācijai jābūt pietiekami stabilai, vai vismaz iepriekšnosakāmai, lai būtu drošība, ka nevajadzēs veikt stratēģijas pārformulēšanu realizācijas procesa ietvaros. Diemžēl, šie nosacījumi ļoti reti var tikt ievēroti.”

Tieši tādēļ, ka reālā situācija ļoti reti kad ir stingri iepriekšnosakāma un pieejamā informācija ir aktuāla, precīza un pilnīga, birokrātijas izstrādātās stratēģijas visbiežāk cieš vai nu pilnīgu, vai daļēju neveiksmi. Ievērojot birokrātijas raksturu, stratēģijas pielietošanas laikā nepieciešamās izmaiņas tajā, kas radušās situācijas maiņas rezultātā, tiek izdarītas tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Ja galējas nepieciešamības nav, ja “birokrātijas ziloņa” priekšā neparādās kāds tam nepārvarams šķērslis, formulētās stratēģijas realizēšana turpinās, kaut arī tā nav pareiza. Par to arī rakstījis zinātnieks Heidžs, kurš izpētījis, ka šīs “mašīnu birokrātijas” ir uzņēmīgākas pret radikālām izmaiņām nelielām pārmaiņām. Tas arī ir saistīts ar birokrātijas īpašību “skriet kā zilonim”. Šis ir iemesls, kas pierāda to, ka stingras stratēģijas (nekvalitatīva) izstrādāšana birokrātijai var izrādīties bīstama, jo nereti no šīm mazajām izmaiņam var nojaust lielāku izmaiņu tuvošanos un darbība, ja tā notiek post factum vairs nav tik efektīva. Ar to nav jāsaprot, ka stratēģijas birokrātijai nav vēlamas – gluži otrādi. Bet reti kad šīs direkcijas tiek dotas pareizas. Uzmanība būtu jāpievērš šo stratēģiju kvalitātes garantēšanai, pareizai un tālredzīgai izstrādei.
Bet no otras puses – skaidri mērķi un stratēģija atvieglina organizācijas kontrali, ļauj kvalitatīvāk mērīt tās efektivitāti, uz šādām organizācijās vieglāk ir paļauties, skaidri mērķi palielina atbildību. Tomēr skaidru mērķu ietekmē var mazināties organizācijas elastīgums

“Formālās “mašīnu birokrātijas” parasti ļoti paļaujas uz formālajiem likumiem un detalizētiem darbu aprakstiem, kas balstīti uz sodu un apbalvojumu sistēmu, lai nodrošinātu elementu vēlamo rīcību. Lai arī šāda veida organizācija satrauc organizacionālos humānistus, tā nav tik neefektīva, kā tie to attēlo; faktiski tā apmierina lielākās locekļu daļas pamatvajadzības. Skaidri likumi un paredzamā rīcība daudziem cilvēkiem ir svarīga lai nodrošinātu pamata vajadzības pēc kārtības, paredzamības un drošības. Neadekvātās darbības sodīšana uzlabo darba kvalitāti, jo tā skaidri parāda to darbību, kura ir pieņemama.”

No šā citāta skaidri saprotams, ka autore ir racionālās pieejas aizstāve, taču saprot tās trūkumus un ievēro tās kritiķu argumentus. F. Hefrones arguments par darba kvalitātes uzlabošanos neadekvāto darbību sodīšanas rezultātā arī liekas reāli iespējams. Pārāk liela rīcības brīvība var izraisīt formālo attiecību izzušanu un galu galā novest pie anarhijas. Ja pastāv stingra kārtība un katrs zin savu darbu ir vieglāk paredzēt iegūstamo rezultātu un atsevišķos posmus kontrolēt. Šādā gadījumā ir vieglāk vajadzības gadījumā prasīt atbildību no attiecīgajā jautājumā vainīgā (atbildīgā) darbinieka. Respektējama ir arī pašu birokrātu vēlme pēc stabilitātes, izmaiņu nosakāmības, zināmas kārtības un drošības, kuru graujot katrs jūtas apdraudēts. Sodu un apbalvojumu sistēma radina darbiniekus pie zināmas kārtības, kas rada stabilitāti un drošību gan viņu pašu vidū, gan administrācijai. Šādas neadekvātas darbības visbiežāk notiek birokrātijai sastopoties ar kaut ko jaunu, līdz šim nepieredzētu. Birokrāti mēģina šādās situācijās piemērot kādu no iepriekšējām pieredzēm, kas ne vienmēr ir pareizi.
Neskatoties uz šo, birokrātijas kvalitāti var uzlabot arī pieņemot darbā profesionāļus, kuriem svarīga ir profesionālā ētika un prestižs, jo profesionāļi vienmēr rīkosies adekvāti un kompetenti, lai saglabātu savu profesionalitāti. Birokrātija vienmēr ir bijusi profesionāļu profesija, birokrātijas lielo ietekmi uz sabiedrību nodrošina nevis izcelšanās un nauda, bet gan tieši šīs profesionālās zināšanas un kompetence .
Turklāt, pārāk liela rīcības brīvība, kāda nereti vērojama dabiskās birokrātijas iestādēs, palielina iespēju birokrātiem izmantot savu varu savās interesēs, arī nelikumīgi. Šī iespēja līdz minimumam ir samazināta “mašīnu birokrātijās”.

““Mašīnu birokrātijām” ir pārmests, ka tās ir stīvas, nelokāmas, negribošas vai nevarošas akceptēt izmaiņas, neefektīvas, nehumānas, nedemokrātiskas, darbinieku garu undvēseli graujošas un kā tās ir konstants frustrācijas avots sabiedrībai, kurai nākas ar to saskarties....Līdz zināmam apjomam, tā tas arī ir, bet tomēr tās turpina eksistēt, pildīt tām uzdotos uzdevumus, piesaistīt jaunus dalībniekus karjerai visas dzīves garumā, dalībniekus, kuri nemaz nav tik neapmierināti ar šīm organizācijām.”

Tātad tomēr, neskatoties uz kritiķu argumentiem, racionālās pieejas birokrātija ir efektīva, ir darboties spējīga, kā arī tai ir perspektīvas. “Mašīnas birokrātijai” uzdotie uzdevumi vienmēr tiek paveikti laikā un pēc zināmiem kvalitātes kritērijiem, jo šeit valda kārtība. Tās darbinieki tiek piesaistīti ar stabilitāti, paredzamību, skaidriem pienākumiem un uzvedību. Bet ko tad vēl darbinieks var vēlēties no organizācijas? “Mašīnu birokrātijas” apmierina visas to pamatvajadzības. Ņemot vēl vērā faktoru, birkokrāts ir ļoti stabila un bieži vien arī ienesīga profesija – birokrātu atbrīvošana no darba ir sarežģīta, birokrātiem bieži tiek piešķirtas dažādas sociālās garantijas, atvieglojumi. Saņemot šādas provilēģijas, cilvēki ir gatavi samierināties un upurēties to dēļ, pieciešot šīs sistēmas nepilnības. “Mašīnu birokrātijas” nodrošina stabilitāti un paredzamību ne tikai saviem darbiniekiem – arī sabiedrība var rēķināties ar tās iespējamo darbību kāda jautājuma sakarā un paredzēt to.


Kopsavilkums.

Savā darbā “Organization Theory & Public organizations” F. Hefrone analizē dažādus birokrātijas modeļus – dabisko pieeju, racionālo pieeju, humānistisko pieeju, iztirzā to pozitīvās un negatīvās īpašības. Kopumā autore vairāk aizstāv racionālo pieeju (“mašīnu birokrātiju”), ievēro un saprot tās kritiķu izteiktos argumentus, kurus mēģina atspēkot. Rakturo “mašīnas birokrātijas” kā efektīvas struktūras, kurās valda kārtība un katrs zin savu pienākumu, tām raksturīga stabilitāte, iepriešnosakāmība un sakārtotība, kas arī ir tie iemesli, ar kuriem šis birokrātijas veids piesaista savus darbiniekus.

Izmantotā literatūra.


1. Florence Heffron “Organization Theory & Public Administration”, Prentice Hall 1989.
2. “Ievads Politikā”, Zvaigzne ABC, 1998.