Senā Divupe

738 0

Ievads

Divupe ir zeme starp divām upēm Tigru un Eifratu. Senie grieķi šo zemi nosauca par Mezopotāmiju. Divupes civilizācija nav mazāk sena kā Ēģiptes.

Pastāvīgas cilvēku apmetnes šeit bijušas jau neolītā. Divupe ir to zemju skaitā, kas ietilpst “auglīgā pusmēness” lokā, no kurienes tālāk izplatījušās pirmās labības kultūras. Labības graudzāļu šķirnes šeit auga savvaļā, un, domājams, Divupē cilvēki pirmoreiz mācījušies graudus ne tikai novākt un apēst, bet arī audzēt un uzglabāt. Pēc pētnieku domām, šeit izgudrots arī rata ritenis. Pilsētas Divupē ve eidojušās jau 5. gadu tūkstotī p.m.ē. Tomēr no Divupes kultūras saglabājies maz pieminekļu. Nabadzīgāki ir arī arheoloģiskie atradumi. Tādēļ par šo svarīgo kultūras zemi zināms mazāk nekā par Ēģipti, kur daudzu celtņu atliekas saglabājušās līdz šodienai. Upes Mezopotāmijā ir ne tikai valgmes devējas, bet arī zemes veidotājas. Tigra un Eifrata ar savām sanesām pamazām ir aizpildījušas Persijas līci, kas senāk bija plašāks un par 150 km tālāk iespiedās sauszemē. Abas upes, bet sevišķi Tigra, ir ļoti kaprīzas. To pali ir grūti prognozējami. Divupe bijusi arī visai pieejama ieceļotājiem un iebraucējiem. Tas kopumā atstājis iespaidu uz Divupes cilvēku raksturu un kultūras īpatnībām, tādām kā mainību, nestabilitāti un daudzveidību.

Šumeru un akadiešu vēsture

Ap 4. gadu tūkstoti p.m.ē. Divupē dzīvoja šumeri – viena no senākajām kultūras tautām, par kuru valodu un izcelšanos izteiktas dažādas hipotēzes un pieņēmumi. Droši pateikt, no kurienes šumeri cēlušies, šobrīd nevar. Pastāv uzskats, ka viņi nelīdzinājās vēlākajiem Divupes iedzīvotājiem – semītu tautām. Spriežot pēc atrastajām statujām, izskatā šumeri bija ļoti īpatnēji: platu seju, lielām acīm, asiem deguniem, izvirzītiem žokļiem. Iespējams, ka atrastās statujas attēlo nevis reālistiski atveidotus šumerus, bet tās ir reliģiskā rituāla priekšmeti. Tādēļ saskaņā ar kanonu, figūras veidotas stilizēti (lielas acis un ausis varēja nozīmēt gudrību). Pirms šumeriem Mezopotāmijā dzīvojušas citas tautas, kas arī nodarbojušās ar zemkopību. Šumeri dzīvoja pie Persijas jūras līča. Šeit viņi cēla savas pirmās pilsētas un veidojas nelielas pilsētvalstis, no kurām pazīstamākās ir Ūra, Lagaša, Urūka. 3.gadu tūkstotī p.m.ē. Divupes vidienē uz dzīvi apmetās akadieši – semītu grupas tautas no Sīrijas. Viņi sākotnēji nodarbojās ar lopkopību, bet vēlāk no šumeriem pārņema daudzus sasniegumus, saimniekošanas paņēmienus, reliģiju un paražas. Radās pirmās lielvalstis. Tā Akadas valdnieks Sargons izveidoja valsti, kas ietvēra gandrīz visu Divupi un, iespējams, sniedzās līdz pat Vidusjūrai. Pazīstamākā no Divupes valstīm, tomēr ir Babilonijas valsts ar galveno pilsētu Babiloniju jeb Bābeli. Akadiešiem sekoja vairāki citu iebrucēju viļņi. Divupes kalnainākajā ziemeļaustrumu daļā apmetās semītu ciltis, kas izveidoja asīriešu tautu. 2000.gadā p.m.ē. ienāca amorieši. No viņu vidus nāk arī slavenais Babilonas valdnieks Hammurapi. 18.gs.p.m.ē. sākās kasītu iebrukums. 16.gs.p.m.ē. heti iekaroja Divupi. 13.-12.gs.p.m.ē. parādījās aramieši, rietumsemītu ciltis, kuru valoda drīzumā izplatījās Divupē un Sīrijā, vēlāk kā sazināšanās valoda lietota visos Tuvajos Austrumos. Divupes kultūras pamatu veidoja tieši šumeru un akadiešu sasniegumi. Tos vēlāk pārmantoja citas tautas, piemēram, asīrieši un kaldieši jeb haldeji, veidojot savas impērijas. Divupei raksturīgas pilsētas – sākumā nelielas ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet jau ar savu pārvaldi. Vēlāk veidojās arī lielpilsētas – Babilona ar vairāk nekā 80000 iedzīvotāju; Nīnive ar 200 – 250000 iedzīvotāju. Galvenais produkcijas ražotājs, tomēr bija ciema kopiena. Pilsēta bija apgabala saimnieciskais, administratīvais, reliģiskais un kultūras centrs. Pilsētniekiem kļuva raksturīgas tādas īpašības kā atklātība un kustīgums, gatavība pieņemt jauno, nosliece mainīt dzīvesvietu un baudīt dzīvi, intelektuālisms. Viņiem jau agri parādījās piesardzīgi kritiska attieksme pret daudzām tradicionālām, ierastām vērtībām, uzskatiem un arī mītiem. Sākās jauni garīgie meklējumi, un veidojās dinamiskas reliģiskas attiecības. Pastiprinājās vēlēšanās pārliecinoši sajust un personiski pārdzīvot pārpasaulīgo.

Saimniekošana, sabiedrība, izgudrojumi

Divupi uzskata par zemi, kurā dzimusi zemkopība. Labības graudi sākumā lietoti uzturā putraimu veidā, vēlāk atklāts paņēmiens cept neraudzētas mīklas plāceņus. Tikai pamazām izveidojusies māka cept maizi tādu, kādu pazīstam mūsdienās. Divupē mēnešiem nelīst lietus, tādēļ cilvēki bijuši spiesti apūdeņot savus laukus līdzīgi kā Ēģiptē, taču, lietojot citādus paņēmienus. Tigras un Eifratas lejtece veido purvainu līdzenumu ar vairāku metru biezu auglīgi dūņu kārtu. Lai šo zemi varētu apstrādāt, bija jārok kanāli, liekais ūdens jānovada no laukiem un jāsaglabā sausajam periodam. Tas ir atšķirīgi no Ēģiptes, kur vairāk cēla dambjus, lai aizkavētu ūdens aizplūšanu, krītoties Nīlas paliem. Kopīgi ierīkotā apūdeņošanas sistēma prasīja pastāvīgas rūpes un taisnīgu izaudzētās ražas sadali. Tas radīja nepieciešamību apvienoties un veidot jaunas, stabilas sabiedrības organizācijas formas. No zemkopības drīzumā atdalījās amatniecība. Pret amatniecības izstrādājumiem bija iespējams iemainīt zvērādas, lopkopības un zvejniecības produktus, ko piegādāja apkārtējās ciltis, kas nenodarbojās ar zemkopību. Tas veicināja preču apmaiņu un radīja priekšnoteikumus tirdzniecības attīstībai. Ciema kopienām apvienojoties, radās pirmās pilsētvalstis. Pilsēta sākotnēji bija liels ciems, kurā atradās galvenais tirgus, templis dieviem, tiesu un sanāksmju vieta. Pilsētas priekšgalā atradās valdnieks, kas parasti bija kā galvenais tiesnesis, tā arī augstākais priesteris. Valstis šumeriem bija nelielas, piemēram, Lagašas valsts teritorija bija ap 3000 km2. Tās centrā bija galvaspilsēta ar ķieģeļu nocietinājumiem, valdnieka pili un galveno templi. Šumeru pilsētas centrā atradās arī tirgus laukums. Apkārt galvaspilsētai bija tikai nelieli ciemi. Šāda pundurvalsts aizsargāja no līdzīgām valstiņām savu iedzīvotāju zemi un ūdeņus, uzturēja mieru un kārtību. Parasti pilsētvalstīs dzīvoja apmēram 30 – 50 tūkstoši cilvēku. Salīdzinot ar kareivīgajiem kaimiņiem, šumeri bija miermīlīga zemkopju tauta, kuras galvenās rūpes bija tīrumu apūdeņošana. Svarīgu vietu saimniecībā ieņēma sakari un tirdzniecība ar citām zemēm. Kuģojumiem pa upēm izmantoja ieapaļas laivas. Lai tās uzbūvētu, no zariem gatavotu koka karkasu pārvilka ar ādām. Nereti tie, kas dzīvojuši tālāk no upes lejteces, braukuši šadās laivās uz tirgu. Kad pr reces bija iztirgotas, tad ādas pārdeva un atpakaļ atgriezās pa sauszemi. Vēlāk sāka būvēt kuģus un doties arī garākos ceļojumos. Atradumi Ūras pilsētā liecina, ka zeltu šumeri ieveduši no Indijas rietumu rajoniem, akmeni – no Irānas, sudrabu – no Mazāzijas. Apmaiņai pret šīm precēm šumeri pārdeva vilnu, graudus, dateles. Pašiem šumeriem bija pieejamas tikai šadas izejvielas – niedres, māls, vilna, ādas un lini.

Rakstība

Šumeru rakstība, kuru vēlāk lietojušas visas Divupes tautas, bija ķīļu raksts. Tas atšķiras no Ēģiptes hieroglifiem ar lielāku abstrakcijas pakāpi, zīmes ir shematiskākas, kaut arī var nojaust to izcelšanos no piktogrammām – dažādu lietu un parādību vienkāršotiem zīmējumiem. Par ķīļu rakstu to sauca tādēļ, ka zīmes sākumā uzvilka un mitras māla plāksnītes, pēc tam iespieda padziļinājumus ar irbuļa palīdzību. Tādējādi izveidojās ķīlim līdzīga rakstu zīme. Māla plāksnītes vēlāk apdedzināja vai arī tās apdega ugunsgrēkos. Arheoloģiskajos izrakumos atrastas veselas šādu māla plāksnīšu bibliotēkas. Tikai 19.gs. otrajā pusē izdevies šos ķīļu rakstus atšifrēt. S

. . .

Sadzīve

Spilgtākie Divupes senākā perioda ikdienas dzīvi raksturojošie dokumenti ir tirdzniecības pārskati, parādzīmes, atskaites. Tie liecina par sarežģītām, daudzveidīgām ekonomiskajām attiecībām un saimnieciskajām rūpēm, kas aizņēma ievērojamu laiku cilvēku dzīvē. Tirgotāji un amatnieki bija tas vidusslānis, kas pamatā attīstīja Divupes kultūru. Divupē pastāvēja skolas, kurās varēja mācīties ne tikai augstmaņu, bet arī tirgotāju un amatnieku bērni. Mācības vadīja priesteri vai rakstveži.

Eposs par Gilgamešu un Enkidu

Blakus mītiem un likumu krājumiem, tirdzniecības uzskaitei un grāmatvedībai Divupē jau agri parādās dažāda ve eida sacerējumi, kurus var uzskatīt par daiļliteratūras sākumiem. Divupē radies arī pirmais cilvēces vēsturē zināmais eposs. Tas ir slavenais stāsts par varoni Gilgamešu. Pazīstami vairāki šī stāsta varianti, kā arī citi līdzīgi eposi. Lai gan eposos darbojas dievi un tajos ir pārdomas par dievu un cilvēku attiecībām, likteņa nenovēršamību, tomēr galveno vietu ieņem cilvēks. Gilgamešs nav dievs, bet gan valdnieks, kas valdījis 27.gs.p.m.ē. Gilgamešs ir ar neparastām spējām apveltīts varonis. Vienā no eposiem stāstīts par Gilgamešu, kas ar savu kareivīgumu un slavas alkām nomocījis ne vien pavalstniekus, bet arī dievus. Tie nolemj sūtīt Gilgamešam līdzvērtīgu pretinieku Enkidu. Tomēr divkauja beidzas nevis ar viena bojā eju, bet gan abu varoņu draudzību. Enkidu, kas ir vienāds ar Gilgamešu fiziskajā spēkā, gūst morālu uzvaru. Enkidu ir dabas bērns, viņam ātri apnīk civilizācijas labumi, viņš nevar ilgi paciest pilsētas dīkdienību. Kopā abi varoņi dodas pasaulē un veic daudzus varoņdarbus. Kad mīlas dieviete Ištara piedāvā Gilgamešam savu mīlestību, varonis to noraida. Dieviete atriebībā uzsūta nāvi Enkidu. Gilgamešs ir dziļi satriekts par drauga nāvi, un tā izraisa pārdomas arī par viņa paša likteni: “Vai pats es nemiršu kā Enkidu? Skumjās slīgstu, no nāves baidos.” Bailes no nāves un vēlme atbrīvoties no tās žņaugiem vai vismaz mīkstināt tās ietekmi ir viena no centrālajām tēmām Divupes varoņeposos. Gilgamešs dodas meklēt nemirstību. Utnapišti, vienīgais cilvēks, kuram dievi dāvājuši nemirstību, Gilgameša bēdu un lūgšanu aizkustināts, atklāj noslēpumu, ka okeāna dzelmē aug mūžīgās jaunības zieds. Gilgamešs nolaižas okeāna dziļumos, iegūst ziedu un nolemj to aiznest uz Urūku un paēdināt visu tautu. Taču tas neizdodas, jo ziedu nozog čūska. Sapnis par nemirstību ir jāatmet. Eposa vadmotīvs – cilvēka nespēja līdzināties dieviem, jo nāve ir cilvēka liktenis un nāvē visi cilvēki kļūst līdzīgi. Tomēr Gilgameša klejojumi nav bijuši veltīgi. Mājās atgriežas nevis egoistiskais valdnieks, bet cilvēks, kurš sācis domāt par citiem, kurš spējīgs upurēties citu labā, vīrs, kas gudrību apguvis un visu sapratis. Eposs beidzas ar to, ka Gilgamešs apbrīno savas pilsētas mūrus. Tas it kā vedina lasītāju uz domām, ka cilvēkam nav jātiecas pēc dievišķā. Vienīgā iespēja iegūt nemirstību ir ar saviem darbiem cilvēku labā šeit pat, uz zemes, palikt nākamo paaudžu atmiņā. Svarīgs eposa motīvs ir draudzības kā cildenākā cilvēka savstarpējo attiecību veida slavinājums. Citos stāstos par Gilgamešu sastopams motīvs, ka varonis nevis padodas, bet nostājas pret dievu gribu, piemēram, sadusmo dievu Enlilu, nogalinot nezvēru Huvavu, cīnās ar Inannas uzsūtīto vērsi. Eposā par Gilgamešu un Enkidu varoņi uzvar ne tik daudz tāpēc, ka viņiem ir brīnišķīgi mītiskie palīgi, bet savu attīstīto personīgo fizisko un garīgo spēju dēļ. Eposs par Gilgamešu bija populārs nevien Divupē, bet arī tālu aiz tās robežām.

Join the Conversation