Novele „Nāves ēnā”

7841 0

Noveles „Nāves ēnā” recenzija

Rūdolfa Blaumaņa novele „Nāves ēnā”, pēc kuras motīviem 1971. gadā ir arī uzņemta mākslas filma, ir dramatisks literārs darbs ar negaidītu atrisinājumu, kas novelei kā daiļliteratūras žanram ir raksturīgs. Darbā sižets notiek uz ledus gabala, uz kura atrodas 14 vīri – zvejnieki, kuri, pamanījuši savu attālināšanos no krasta, cīnās par savām dzīvībām, kuru liktenis ir Mātes Dabas rokās un kuras viņi cenšas glābt, 5 dienas pārtiekot no pusjēlām zivīm. Laiks, kad notiek šī darbība, nevarētu būt mūsdienas; tas varētu notikt pirms vairākiem de esmitu gadiem, jo viens no faktoriem, kas liecina, ka sižets nav mūsdienās, ir filmas uzņemšanas gads – 1971. gadā, bet tieši darbā tās lietas, kas liecina par atainoto vietu un laiku, ir vīru valoda ar specifiskiem, interesantiem senlatviešu vārdiem.

Novelē un ne tikai šajā, bet arī citos savos darbos Rūdolfs Blaumanis īpašu uzmanību pievērš varoņu raksturam. Viņš meklē un izdomā dramatiskas situācijas, kurās raksturs atklājas sevišķi spilgti. Viena no šādām situācijām ir nāves tuvums. Spriedze, dabas apstākļi, kooperatīvs darbs u.c. – tās visas bija lietas, kuras tai brīdī ļoti ietekmēja tēlu rīcības un raksturus, un šo faktoru saprātu robežu pārkāpšana varēja izraisīt nesaskaņas, strīdus, kas, savukārt, varētu novest pie pēdīga rezultāta. Tāpēc šajā darbā vajag tādu, kas spētu nerast šādas situācijas, kas spētu uzturēt mierīgu atmosfēru un cerību, ka vīri tiks mājās. Šādas īpašības piemīt Grintālam. Grintāls bija spēcīgs, labi noaudzis vīrietis ar spēcīgu, dziļu, nopietnu balsi, kas biedriem skanēja tik patīkami, ka nevienam nebija nekādu argumentu ar citiem. Ar savu drošo un bezbēdīgo izturēšanos Grintāls bija kā cilts galvenais vīrs. Bet Grintāls nebija mans „varonis”. Man vairāk ieinteresēja Birkenbauma tēls. Viņam bija brīnišķīgi skaidras un laipnas bērna acis un zvejnieku starpā bija pazīstams kā liels stiprinieks un mūžīgs kauslis. Lai gan viņš ar saviem spēkiem bija dzīvojis tik bezbēdīgi kā amerikāņu miljonāra izlutināts dēls ar tēva naudu, mani viņš nesaistīja ar savu pagātni, bet man lika padomāt viņa rīcība, darbošanās uz ledus gabala un, galvenokārt, viņa attieksme pret Kārlēnu. Viņš bija laipns pret sešpadsmitgadīgo zēnu un centās izpalīdzēt zēnam izdzīvot, dodot viņam dzert un savu siltumu. Tāpēc šie tēli man likās interesanti un savdabīgi, bet bija arī tāds tēls, kas izraisīja negatīvu viedokli par viņu, kā Zalģa, Gurlums sķita neparasts un mierīgs, jo visu darbības laiku viņš bija kluss.

Tēli lasītājus varētu ietekmēt ar savu raksturu un būtību. Katram lasītājam darbības gaitā parādījās kāds īpašs tēls, kurš ir aizrāvis lasītāju, bet tā kā ir traģisks nobeigums šai novelei, tad var ļoti pārsteigt lasītāju. Lasītājs var pat būt sašutis un bēdīgs. Runājot vēl par nobeigumu, Rūdolfs Blaumanis ļoti pārdzīvojis paša radīto varoņu likteņus, reizēm par viņiem raudājis. Arī mani nobeigums pārsteidza un lika aizdomāties, kāds liktenis var tik piemeklēt cilvēku. Kulminācijas brīdis ir tad, kad notiek loze. Tas bija tas brīdis, kad izšķīrās vīru liktenis. Pēc tam seko atrisinājums – 3 cilvēku palikšana uz ledus un viņu lēnā pazušana. Pat rakstot recenziju, man šis darbs liek domāt – kāpēc? Kāpēc tieši tiem vīriem bija jāpaliek? Kāpēc sešpadsmitgadīgam zēnam? Varbūt atbilde ir meklējama kaut kur autora personīgajā dzīvē, jo uzzināju, ka kāda korespondence no jūrmalas bijusi šim stāstam par pamatu. Bet varbūt arī nē. Varbūt tas ir saistīts ar Blaumaņa dzīves biedriem, kuri daži ir izmantoti kā prototipi. Tāpēc varbūt prototipu izmantojums kaut kādā veidā ietekmē autora attieksmi pret varoņiem.

Runājot par literārā darba autora valodu, es uzskatu, ka autors ir izmantojis pietiekami daudz interesantu, savdabīgu un tieši šai novelei vajadzīgu un piederošu vārdu, lai šis literārais darbs būtu aizraujošs un labi lasāms. Bet daži vārdi bija tādi, kuru es nezināju. Tie bija vārdi, kurus agrāk lietoja sarunvalodā. Lai gan es „Nāves ēnā” lasīju otro reizi, tā vai tā es līdz šim nezināju tādiem vārdiem nozīmi kā deguta, skotele, ilkss, purslas un vižņi. Tāpēc, nezinādams šo vārdu nozīmi, man tas apgrūtināja uztveri par notiekošo, bet, apskatoties nezināmajiem vārdiem sinonīmus, tas nebija šķērslis neizprast tekstu. Vēl viens faktors, kāpēc šis darbs lika aizdomāties un iedziļināties pārdomās, bija autora atziņas, kuras man tie ir kā aforismi. „Lielā nelaimē cilvēks kaunas tāpat kā lielā negodā” un „plaukstošai dzīvībai nāve ir kaut kas neticams” – šie bija tie divi aforismi, kurus es labāk ieraudzīju un kuri man šoreiz atviegloja uztveri par tekstu. Kopumā darbs ir diezgan viegli saprotams, jo Rūdolfa Blaumaņa valoda, viņa iztēle, spēja saskatīt tēlu sajūtas, izpaužot tās dialogos un iekšējos monologos, kas sevišķi spilgti atainojās novelē, ir radījusi labu literāru darbu.

Visvairāk es no šī darba guvu apgaismību par to, cik liktenis dažreiz var būt nežēlīgs un bargs, un Rūdolfs Blaumanis, autors, kurš (kā jau to minēju) ir pats raudājis par tēlu bēdīgo likteni, ir devis arī atziņas, no kurām divas atspoguļojas aforismos. Izlasot visu noveli līdz galam, beigās tas lika man padomāt par to, cik dzīve ir vērtīga un kā var mainīties cilvēku attiecības, ja atrodas uz neizbēgama ledus gabala un traucas arvien tālāk – tuvāk nāvei. Un, neskatoties uz bēdīgajām beigām, es ieteiktu visiem izlasīt šo traģisko literāro darbu.

Join the Conversation