Alberts Bels „Būris”

3975 0

Tematika – romāns Būris vēsta par tā laika cilvēku iekšējo pasaules izjūtu dažādās situācijās. Par psiholoģisko slogu, kas ir individuāls katram personāžam, bet idejiski vienojošs – cilvēki sevi ieslēdz normās, pieņemtajos stereotipos, sabiedrības uzskatos, valdošās varas noteikumos. Cilvēki pakļaujas tiem, nedomā, jo atbildes ir. Katram sabiedrības jautājumam ir konkrēta atbilde, kas aptur jebkādu domāšanas attīstību.

Sabiedrībai uz visiem jautājumiem jau bija gatavas atbildes, un nevajadzēja mēģināt rast jaunas atbildes, tas varēja izjaukt gadiem iegūto līdzsvaru un no līdzsvara izjaukšanas nekad nekas labs na av gaidāms.

Tādējādi cilvēks padodas vadošajiem uzskatiem un noteikumiem, dzīvojot nosacītā būrī. Šīs būris ir simbols visā romānā, kas atklājas romāna beigu daļā vistiešākā veidā – personāža Edmunda Bērza cīņā par dzīvību būrī. Tajā klaji tiek uzdoti jautājumi ne tikai par cilvēka eksistenci, nozīmīgumu, vai drīzāk apziņu cik bezjēdzīgas lietas bija nozīmīgas ikdienas dzīve vadoties pēc sabiedrības dogmām. Zaudētā dzīvības izjūta, tikai mehānisms.

Būris kā nemitīgas zobu sāpes atgādināja Bērza dzīves, Bērza dzīves esamības niecību. Dzīves īslaicību?

Griezies līdzi kā vāvere ritenī. Vairākkārt viņa rīcību diktējusi tieksme atdarināt, nevis nepieciešamība.

Saturs, problēmas – saturiski šis ir romāns, kura pamatā tiek risināta krimināllieta – arhitekta Edmunda Bērza pazušana, taču lietas risināšana ir tika pamats dziļākai personāžu personību izpausmei. Galvenie personāži – Valdis Strūga, Edmunds Bērzs un Kārlis Dindāns atklāj cilvēku rakstura vājumu, patiesās vēlmes, kas slēpjas, bieži neapzinātas, un atklājas tikai dramatisko dzīves pagriezienos. Dindāna notveršanas un ievainošanas brīdī, Bērza dzīvei būrī. Tā ir arī galvenā problēma, kas tiek risināta visa romāna laikā, netieši uzdots jautājums – vai es varētu dzīvot savādāk? Kā dzīvot savādāk? Patieso vērtību atklāsme. Bet, lai cik ironiski tas nebūtu, romāna atrisinājumā tiek norādīts, kad Edmunds Bērzs pēc teju vai dvēseliskas attīrīšanās atgriežas ierastajā dzīves ikdienā, arī izmeklētāja Strūgas apcerējumi par šo lietu neizmainīja viņa dzīvi. Autora nobeiguma teikums „Ziemas vidū, kad zeme bija viscietāk sasalusi un meža darbi ritēja pilnā sparā, pie būra piebrauca baļķu šlepētājs un apgāza ierūsējošos tērauda stieņus” – norāda, kad būris tika sagrauts, tātad, kaut kur dziļi cilvēku zemapziņā lēnām tiek sagrautas sabiedrības, valdības radītas dogmas, tādējādi vedinot uz domāšanu, ne tikai aklu sekošanu.

Redzespunkts – stāstījums 3. personā, parādās, izteikti monologi, apziņas plūsmas, sevis iztirzāšana. Katrs no galvenajiem personāžam nododas pārdomām par savu dzīvi, par to, ko vajadzējis izdarīt. Bērza pazušana satricina apkārtējo sabiedrību, ļaujot kaut mirkli kliedēt apātiju.

Laiks – teksts kompozicionāli sadalīts tā, ka katrs tēls secīgi izdzīvo notikumus saistība ar arhitekta pazušanu. Katrā šajā fragmentā laiks risinās hronoloģiski, taču nav vienots laika plūdums. 5. nodaļā notiek nosacīta atkāpe romāna laika plūdumā, tiek atstāstīta arhitekta pazušana no viņa skatu punkta, kā arī viņa piedzīvotais, tādējādi lasītājs atgriežas romāna stāstītā laika sākumā.

Telpa – paša notikuma risinājuma laikā telpa ikdienas sadzīves telpa, pilsētvide, iela. Bet simboliski, katrs personāžs dzīvo savā personīgajā prāta un apziņas slazdā, kas nebeidzami ir viņiem blakus un diktē noteikumus.

Uzskatāmi tā ir māja, kurā Dindāns slēpjas no policijas. Viņš to padarīja tukšu, iegāza sienas, sadedzināja mēbeles. Drošības nolūkos, bet simboliski, tas uzskatāmi norādīja uz viņu vērtību skalu – tukša. Viņš bija skaidri norādījis, ka viņa dzīves dzenulis ir bailes, bet reizē tās arī neļauj viņam dzīvot.

Saskaldīju arī pussalauztos galdus, atstājot tikai vienu krēslu. Sāka lauzt starpsienas.

Taču viņš pats nejutās brīvs, viņa brīvība bija apdraudēta. Viņu atkal vajāja bailes.

Galvenie personāži –

Valdis Strūga – ar podagru slims izmeklētājs. Tipiski – viņam ir sieva, bērns, stabils darbs, sava iekšējā problēma – slimība. Pēdējā laikā viņš nodevies savas slimības apkarošanai atmet smēķēšanu, ievēru režīmu, diētu. Izmeklējot Bērza lietu, Strūga atklāj, ka viņi i

. . .

Alegorija – viss daiļdarbs no simbolismu viedokļa uztverams par alegoriju – būris un cilvēku dzīve katram savā būrī, kas patiesībā ir prāta ierobežojumu, dzīšanās pakaļ normām un šabloniem.

Atbilstība laikmetam un autors – autors samērā klaji izrāda savu iebildumus pret valdošajiem kanoniem un atklāj cilvēku patieso būtību, kas slēpjas zem ideāla darba cilvēka maskas. Atklāj stagnāciju cilvēku prātos, nevēlēšanos neko manīt, apātiju, kas saucas rutīna. Precīzāk, autors vērtē tā laika pieņemtās normas un lasītājam piedāvā skatījumu uz sabiedrībā un ekonomikā notiekošo. Ekonomika – tā būtu šī mašīnu zagšana un izvešana no valsts, kas norāda uz to, ka ir nepilnības un ļauno neizskaudīs nekāda ideoloģija.

Join the Conversation