Darbs:

darbība – aborts? Vai mēs varam likt vienlīdzības zīmi starp jēdzieniem “aborts” un “slepkavība”? Šie ir galvenie jautājumi, kuri tiek apspriesti par tēmu “aizliegt vai atļaut abortus”. Ja mēs pieņemam faktu, ka embrijs ir personība, tad, protams, aborts nav ētiska darbība, tomēr vai varam droši apgalvot, ka tā ir. Neviens jau tā arī nav pierādījis to, ka embrijs justu sāpes un būtība jau būtu personība. Ja vēlamies apskatīt no viedokļa, ka auglis ir personība jau no pirmās grūtniecības dienas, tad uzreiz varam atrast arī pretrunu, jo sākumā savienojoties vīrišķajai un sievišķajai šūnai veidojas zigota, kas bioloģiski ir tikai šūna. Tātad šajā gadījumā vēl nevaram runāt par kādu personību. Turklāt aborta definīcija jau ietver sevī augļa dzīvotspējas būtību – abortu var veikt tikai līdz laikam, kad auglis jau spētu būt dzīvotspējīgs arī ārpus mātes organisma. Ja vēl pirms gadsimta šis laiks bija tikai aptuveni kādi septiņi mēneši, tad tagad jau tas ir samazinājies. Aborta pretinieki šajā brīdī var gavilēt, ja tā var izteikties, jo zinātnei attīstoties šis laiks paliks arvien lielāks, kad auglis būs dzīvotspējīgs. Tādejādi arī ļoti iespējams aborta izdarīšanas laiks paliks arvien mazāks. Tomēr vai šinī brīdī netiks pārkāptas sievietes grūtnieces tiesības uz izvēli? Jebkurai jaunai sievietei ir tiesības izvēlēties – kļūt par māti vai nē attiecīgajā momentā.
Jautājumā par abortiem, diskusija izdalās divās uzskatu virzienu pozīcijās – konservatīvajā pozīcijā un liberālajā pozīcijā. Īsumā sakot vieni ir kategoriski pret, otri mēģina atspēkot pirmo argumentus.
Konservatīvā pozīcija
„Par konservatīvo pozīciju dēvē abortu noraidīšanu no morālā viedokļa, kurā par paradigmu kalpo „nevainīgas dzīvības apzinātas iznīcināšanas” nepieņemamais raksturs (izņemot speciālus gadījumus). Runa ir par „nāvi” tikumiskā ziņā, jo nogalināta tiek būtne, kas nav un nevar būt agresors. Domāta tiek būtne, kurai nav nekādu iespēju sevi aizstāvēt.”
Lai arī būtībā esmu par abortu arī turpmāku atļaušanu, tomēr nedaudz varu piekrist arī šai pozīcijai. Ja mēs tikai uz brīdi iedomājamies šo mazo dzīvībiņu, kas ļoti iespējams jūt it visu, ko topošā māte dara viņa labā vai tieši otrādi nedara neko, lai rūpētos par viņu, tad protams, ka pārņem šausmas iedomājoties par abortu. Tomēr vai tiešām šajā brīdī bērna intereses ir jāvērtē augstāk par mātes interesēm. Varu piekrist, ka pašos pamatos abortu, kā rīcību var kvalificēt kā slepkavību, tomēr tā ir attaisnojama rīcība. Par piemēru varam apskatīt šādu situāciju: jauna meitene, sauksim viņu par Annu, ir tikai 16 gadu veca un kādā no piektdienas izklaides vakariem, kā tautā saka sanāca „iekrist”, turklāt tas vēl nav viss. Kā vēl vienu faktu varam minēt to, ka puisi ar kuru tas viss notika Anna pat lāgā nepazina, nemaz jau nerunājot par jebkādām mīlestības izpausmēm. Un ko tagad īsti iesākt, jo pašreizējā Annas dzīves situācija ir šāda – vecāku viņai nav, viņa dzīvo kopā ar savu vecmāmiņu, turklāt mazpilsētā, skolā sekmes ir pārāk labas, lai skolu tā vienkārši pamestu, turklāt nākotnes plāni arī ir grandiozi, varētu pat teikt, ka augstskolu jau tagad Anna sev ir nodrošinājusi valsts apmaksātu, turklāt vēl stipendija... Šajā brīdī Annas „svaru kauss” nepārprotami sasvērsies, visticamāk, par labu abortam. Konservatīvās pozīcijas pārstāvji to var nosodīt, tomēr tad pavērsimies nedaudz tālākā Annas nākotnē, ja pieņemam faktu, ka bērniņu viņa tomēr paturēja. Vidējo izglītību Anna bija spiesta pamest, jo tieši eksāmenu karstumā vislielāko uzmanību vajadzēja veltīt tieši bērniņam. Protams no tā arī izriet, ka augstskola tikai palika sapņa vietā, jo kā jau zinām klātienes studentes nevar atļauties vēl papildus mācībām zīdaini auklēt, ja nav neviena kas sniegtu būtisku atbalstu. Var jau iebilst par vecmāmiņu, tomēr cik daudz var vecs cilvēks? Runājot par bērna tēvu pat iedomājoties pozitīvāko iznākumu, viņš varbūt atzina bērniņu, tomēr ar to arī visas rūpes tika pārtrauktas. Apskatot visus iepriekš minētos faktus loģisks sanāk secinājums, ka Anna bija spiesta meklēt darbu, lai spētu nodrošināt savu jauno ģimeni. Runājot par darbu, man šķiet, ka ikviens ir informēts par situāciju ārpus Rīgas, turklāt, ja meitene vēl ir bez izglītības un vientuļā māmiņa. Tādejādi pie kāda secinājuma mēs nonākam? Ļoti iespējams, ka vienas kļūdainas nakts dēļ tiek „salauztas” vairāku cilvēku dzīves. Annas - būtībā tiek sagrauti viņas sapņi par nākotni un laimi vispār, bērna – vai viņš būs ļoti laimīgs uzaugot ne pārāk pārtikušos apstākļos, turklāt ļoti iespējams, ka Anna kaut tikai iekšēji, tomēr mainos tieši bērniņu savas dzīves iznākumā. Vai šinī brīdī kāds nepaliek pie „sasistas siles”? Protams situāciju var apstrīdēt, tomēr šai situācijai līdzīgas notiek pietiekami bieži kādā no Latvijas lauku nostūriem un to nedrīkstētu ignorēt. Tātad varam izdarīt arī secinājumus par konservatīvo pozīciju – protams, ka abortu var nosaukt par amorālu rīcību, tomēr padomājot nākotnes ietvaros, vai kādam ir tiesības prasīt no meitenes, kas pati vēl būtībā ir bērns, lai viņa savus sapņus un cerības neizdzīvotu un apstātos tur, kur ir šobrīd? Vai tad tā nebūtu amorāla rīcība?


Liberālā pozīcija
Nevarētu stingri apgalvot, ka liberālā pozīcija atbalsta abortus, tomēr viņi neuzskata, ka tā būtu slepkavība kā konservatīvās pozīcijas pārstāvji. Viņi uzskata, ka legāla abortu veikšana un atļaušana dod mazāku ļaunumu nekā to aizliegšana. Kā viņi pamato savu nostāju: „Apprecoties cilvēkam nav nekādu pienākumu reproducēt sevi. (..)..., ka nevienu nedrīkst piespiest izšķirties par nākamās personas radīšanu. Cilvēks ir brīvs un var pieņemt lēmumu, būt vai nebūt bērnam.”
Arī pieņēmu par to, ka auglis jau ir personība ar savām interesēm un tiesībām viņi atspēko ar savdabīgu analoģiju, ko piedāvā apskatīt Judīte Tomsone. Šīs analoģijas pamatbūtība ir šāda: iedomājaties, ka kādu rītu pamostoties konstatējat, ka esat slimnīcā pieslēgts pie sistēmas un blakus jums guļ slavens vijolnieks, kas vienlaicīgi ar sistēmām ir pieslēgts pie jūsu organisma. Vijolniekam nedarbojas nieres un tāda pat reta asins grupa kā Tev tādejādi vesels viņš var kļūt tikai tad, ja deviņus mēnešus būsiet pieslēgti viens otram un pavadīsiet gultas režīmā. Šī autore uzskata, ka palikt blakus vijolniekam būtu augstsirdīga rīcība nevis morāls pienākums, jo arī vijolniekam ir tiesības uz dzīvību, bet tas nenozīmē, ka tas dod iespēju izmantot cita cilvēka ķermeni.
Šajā situācijā protams rodas neliela pretruna, jo nepalīdzot vijolniekam jūs ļaujat viņam nomirt, tomēr veicot abortu dzīvība tiek iznīcināta, tātad nogalināta. Tomēr, kas notiek, ja mēs izņemam embriju no mātes dzemdes? Protams, ka viņš nav dzīvotspējīgs un nomirst, tādejādi ļaujam viņam nomirt. Vai tad tas būtu humānāk?
Mans uzskats ir vairāk pielīdzināms liberālajai pozīcijai, jo arī es uzskatu, ka jebkurai sievietei ir tiesības izvēlēties – būt vai nebūt mātei. Šajā brīdī tieši sabiedrībai būtu visamorālāk spriest par ētisko vai neētisko rīcību. Šeit var pieminēt, arī ainu no Bībeles, kurā ar akmeņu nomētāšanu tika sodīta kāda sieviete. Nu tad lai met ar akmeni pirmais tas, kas pats ir bez grēka...

Secinājumi
Ko varam secināt no visa šā darba? Būtībā šeit varu atspoguļot tikai un vienīgi savu subjektīvo viedokli. Vienmēr esmu bijusi tikai un vienīgi par abortiem, jo uzskatu, ka neskatoties uz faktoru, ka aborts tiek salīdzināts ar slepkavību, arī šajā brīdī ir jābūt izvēles iespējai. Katrai sievietei ir tiesības izlemt, kad viņa ir gatava radīt pēcnācējus, nevis tas jādara sabiedrības spiediena rezultātā vai arī tikai tāpēc, ka valstī ir slikti demogrāfiskie rādītāji. Ne par velti esam demokrātijas pārstāvji.
Šo problēmu vajadzētu sākt risināt no cita skatu punkta. Manuprāt process ir jāvērtē no sākumposma, nevis jāmēģina likvidēt sekas. Padomāsim kādi tad ir cēloņi? Mans uzskats ir tāds, ka 75% no gadījumu, kad grūtniecība iestājas meitenei vecumā līdz 23 gadiem cēlonis ir nezināšana par izsargāšanos. Jā, it kā jau skolā to māca, bet tomēr vai mūsdienu situācijā, kas seksuālās attiecības lielai daļai pusaudžu sākas 13- 15 gadu vecumā, stāstīt kā rodas bērni tikai piektajā klasē nav nedaudz par vēlu? Pēc savas pieredzes varu pastāstīt kā mūsu skolā „iepazīstināja” ar seksuālas dabas jautājumiem. Aptuveni septītajā klasē sasarkusi klases audzinātāja ataicināja pie mums psiholoģi, kas meitenēm un zēniem to paskaidroja atsevišķi, nevis visiem kopā, turklāt diezgan primitīvus jautājumus – tādus kā atšķirība starp dzimumiem, menstruāciju jautājums un visā būtība par seksu secinājums bija „labāk to nedarīt”. Pārējo mēs uzzinājām no anatomijas grāmatām, jo arī anatomijas pasniedzējs nebija neko atsaucīgs. Man gan bija nedaudz savādāka situācija, jo mana māte ir ginekologs, tādejādi šī tēma manā ģimenē nebija tabu. Tomēr vislielāko daļu jau jaunieši apgūst praksē, kas manuprāt jau ir daudz par daudz novēlots laiks.
Pieskaroties abortiem jau vecākām sievietēm varu tikai teikt, ka visbiežāk tā ir nejaušība vai vieglprātība. Galu galā katrs no mums kādreiz pieļauj kļūdu un ir jāļauj to risināt nevis jāspiež ar to samierināties. Nevajadzētu arī aizmirst faktu, ka reti kura sieviete abortu izdara ar vieglu sirdi, tas bieži iespiežas atmiņā, kā viens no svarīgākajiem lēmumiem.
Par sevi gan varu teikt, ka šobrīd es nekādā gadījumā nespētu veikt abortu., jo esmu kopā ar cilvēku, kurš mani atbalstītu un tagad jau kaut cik spēju arī nodrošināt vēl kādu, tomēr vai tāds pats būtu arī mans lēmums 16 gadu vecumā.... nezinu.

Izmantotās literatūras saraksts
1. A.Rubenis “Ētika XX gadsimtā. Praktiskā ētika”, Zvaigzne ABC, Rīga, 1996, [223 lpp]
2. Redakcijas kolēģija (atbildīgais redaktors A.Šmits) “Populārā medicīnas enciklopēdija a – ž”, “Zinātne”, Rīga, 1975,
3. LR Centrālā statistikas pārvalde, „Demogrāfija 2005”, Latvijas republikas Centrālā statikas pārvalde, Rīga, 2005, [164 lpp..]
4. Asociācija “Papardes zieds”, (buklets) “Aborts”, Rīga
5. www.papardeszieds.lv
6. www.prolife.lv
7. www.likumi.lv